Robežu vēsture

1. gads mūsu ēras. Pašu „mūsu ēru” toreiz neviens neskaita. Ciparu pēc piecsimt gadiem izdomās mūks Dionīsijs Mazais, un tas izplatīsies vēl vēlāk. Tā laika cilvēkiem tas ir vienkārši kārtējais gads no Romas dibināšanas, 754., ja tic romiešu skaitītājiem. Ķīnā: imperatora Pina valdīšanas gads. Austrumos savs kalendārs, Jūdejā savs.

Ziemassvētki, kurus pēc tam piesies pie šī punkta, visticamāk notika dažus gadus agrāk. Pašā „pirmajā gadā” zīdaiņa Jēzus silītē vairs nav. Ir Roma, kas šķiet mūžīga. Ir Ķīna, kas šķiet vidus. Starp tām: Partija, stepe un ceļi, pa kuriem iet karavānas, nevis kalendāra idejas.

Roma un Vidusjūra

Romu valda Oktaviāns Augusts. Republika uz papīra vēl dzīvo: senāts sēž, konsulus ievēl. Patiesībā viens cilvēks tur armiju, provinces un tiesības teikt „nē”. Pilsoņu kari beigušies. To sauc par Augusta mieru: Pax Romana. Itālijas iedzīvotājam miers tiešām ir klusāks nekā Cēzara un Antonija laikā. Iekarotās Gallijas vai Jūdejas iedzīvotājam miers izskatās kā nodokļi, garnizons un sveša likums.

Impērija gredzenā ap jūru: Spānija, Gallija, Itālija, Grieķija, Mazāzija, Sīrija, Ēģipte, Āfrika. Reina un Donava ir gandrīz mala. Britāniju vēl nav ņēmuši nopietni (to Klaudijs, pēc četrdesmit gadiem). Aiz Reinas: ģermāņi. Nesen, 9. gadā p.m.ē. un ap to, romieši spiedās Ģermānijā. Astoņus gadus pēc „pirmā gada” Teitoburgas mežā kritīs trīs leģioni. 1. gadā tas vēl nav noticis. Šķiet, ka ērgļi iet, kur grib.

Romā raksta. Tits Līvijs velk savu milzīgo Pilsētas vēsturi. Ovīdijs raksta vieglus un bīstamus dzejoļus. Drīz Augusts viņu izsūtīs uz Melno jūru. Vergīlijs jau miris, bet „Eneīda” kļuvusi par impērijas skolas grāmatu: Roma it kā dievu iecelta.

Jūdeja: klientu valstība zem Romas. Hērods Lielais miris ap 4. gadu p.m.ē. Zemi dala viņa dēli. Jeruzalemē Templis, augstie priesteri, dažādas grupas: farizeji, sadukeji, radikāļi tuksnesī. Spriedze ir. Liela sprādziena vēl nav. Jēzus, ja turas pie parastās vēsturnieku hronoloģijas, ir bērns vai pusaudzis kaut kur Galilejā. Oficiālā Roma par viņu nav dzirdējusi.

Ēģipte, Augusta personīgā klēts: graudi Romai. Aleksandrija joprojām gudra pilsēta: bibliotēka vairs nav tāda kā Ptolemaju laikā, bet grieķu valoda un zinātne dzīvo.

Partija un austrumi no Eifratas

Romas galvenais līdzvērtīgais ienaidnieks: Partija. Kavalērija, smagie jātnieki, galvaspilsēta nu Ktēzifona, nu citas galmi. Robeža pa Eifrata. Reizēm mierojas, reizēm kaujas. Neviens neuzvar uz visiem laikiem. Starp tiem buferis: Armēnija, sīkas valstības, strīdi par prinčiem.

Tirgotājam svarīgāks par karu: zīds no austrumiem jau sasniedz Romu. Ne ķīniešu karavānas personīgi, bet ķēde: Ķīna, Vidusāzija, Partija, Sīrija. Romieši maksā zeltu un stiklu. Ķīnieši saņem zirgus un brīnumlietas. Katrs uzskata, ka pasaules centrs ir pie viņa.

Ķīna

Dinastija Rietumu Haņi. Imperators Pins: pusaudzis. Aiz viņa muguras spēku krāj Van Mans, radinieks pa sieviešu līniju, kārtības un reformu cilvēks. Pēc astoņiem gadiem viņš gāzīs Haņus un pasludinās jaunu Siņ dinastiju. Iznāks slikti. Pagaidām galms Čanjaņā izliekas, ka Debesu valstība ir mūžīga.

Haņi: milzīgi. Iedzīvotāju desmitiem miljonu. Papīrs jau izgudrots (Cai Luņs vēl priekšā kā „oficiālais” varonis, bet uz plāna materiāla jau mēģina rakstīt). Zīds, dzelzs, tautas skaitīšana, kanāli, konfūciešu ierēdņi. Ziemeļos, sjunnu, stepes tauta: nu miers, nu karš, nu kukulis ar zīdu.

Ķīna zina, ka tālu rietumos ir kaut kāda Daciņ: Roma. Zina miglaini. Roma zina Seriku, zīda zemi, arī miglaini. Tiešas sūtniecības 1. gadā nav.

Indija un tālāk

Ziemeļindija pēc Maurju sabrukuma jau sen sadrumstalota. Ziemeļrietumos vēl jūtama grieķu-baktriešu un saku pēda. Kušānu impērija kā liels tilts starp Ķīnu un Romu saliksies nedaudz vēlāk. Dienvidos savas valstības; jūras tirdzniecība ar Ēģipti jau iet: musonu zina, pipari peld Uz Sarkano jūru.

Dienvidaustrumāzijā: agrīnas valstis, indiskā ietekme, ne Haņu mēroga impērijas.

Japāna jajoi pasaulē: rīss, bronza, vēl ne „mikado zeme” mūsu izpratnē.

Ziemeļi un „barbari”

Aiz Reinas un Donavas: ciltis, kuras romieši kopā sauc par ģermāņiem. Viņiem savi vadoņi, savi dievi, nekādas vēlēšanās kļūt par provinci. Skiti un sarmati stepē. Uz nākamajām krievu zemēm: mežs, pilskalni, pavisam cits ritms. Ne Kijevas, ne Novgorodas. Līdz varjagiem gandrīz deviņi gadsimti.

Āfrikā uz dienvidiem no Ēģiptes: Kuša/Meroe. Sahara nav tukša: zelts un karavānas jau zīmē ceļu, pa kuru pēc tam ies lielās valstības.

Amerikā savas pasaules: Mezoamerikā vēlīnie olmeki jau pagātnē, ceļas kultūras Teotiuakanas sākuma stilā. Vidusjūra par to nezina neko.

Kāda ir sajūta

Pirmais mūsu ēras gads: gads bez nosaukuma „pirmais”.

Romietis domā: pasaule ir sakārtota, Augusts to salaboja, dievi ir par Pilsētu. Ķīnietis domā: imperators, pavediens starp Debesīm un cilvēkiem, barbariem jānāk ar nodevām. Partietis domā: romieši smagi uz kājām, stepe un zirgs mūsējie. Jūdejietis domā par Likumu, Templi un to, kad beigsies svešā vara.

Neviens neatīmē „ēras sākumu”. Piedzimst parasts gads: nodoklis, kāzas, jūras vējš, bauma par leģionu uz robežas.

Kas nāks pēc tam:

• 9. gads: Teitoburga, Roma uz visiem laikiem atkāpsies no dziļās Ģermānijas;
• ap 14. gadu: Augusta nāve, imperators Tibērijs;
• 9.-23. gadi: Van Mans un viņa reformu sabrukums;
• 30. gadi: Jēzus sodīšana Jūdejā, par kuru Roma uzzinās daudz vēlāk kā par „sektu”;
• 70. gads: Tempļa iznīcināšana;
• 220. gads: Haņu beigas.

1. gadā divu impēriju virsotnē ir klusums. Roma un Haņi vēl nenojauš, cik līdzīgi tie ir: abi uzskata sevi par civilizāciju, bet pārējo tikai malā. Starp tiem zīds. Uz zīda pēc tam uzrakstīs jaunu ēru. Pašā šajā gadā tinte vēl skaita no Pilsētas dibināšanas un no imperatora Pina kāpšanas tronī.

II gadsimts: gadi aptuveni no 101. līdz 200. Romai tas izskatās pēc „zelta laikmeta” un slimības sākuma iekšā. Ķīnai: gadsimts, kad lielie Haņi vispirms vēl stāv, bet līdz beigām jau plīst. Kristu piesita iepriekšējā gadsimtā. Kristiešu pagaidām maz, tos nu pacieš, nu sodī, lielas baznīcas impērijas nav. Ēru „no Ziemassvētkiem” joprojām neviens neveic.

Ja I gadsimts bija Augusta un Jeruzalemes tempļa iznīcināšanas gadsimts, tad II: imperatoru gadsimts, kurus pēc tam sauks par „labajiem”, un mēra, kas parādīs, ka pasaule nav gumijas.

Roma

Pēc Domiciana senāts izelpoja. Tronī rinda cilvēku, kurus mācību grāmata pēc tam sakārtos rindā: Trajāns, Adriāns, Antonīns Pijs, Marks Aurēlijs. Tad: Komods. Pie Komoda pasaka beidzas.

Trajāns (98-117): pēdējais, kas nopietni bīda robežas uz priekšu. Ņem Dakiju (mūsdienu Rumānija: zelts, kolonisti, tilts pāri Donavai). Tad spiežas uz Partiju, sasniedz Persijas līci. Impērija maksimumā. Karte skaista. Noturēt to jau grūti.

Adriāns (117-138) to saprot labāk. Atdod daļu austrumu iekarojumu, braukā pa provincēm, būvē mūri Britānijā. Ne „uz priekšu”, bet „aizvērt perimetru”. Karavīrs un ierēdnis viņam svarīgāki par triumfu.

Antonīns Pijs (138-161), kluss: maz karu, daudz tiesu un graudu. Vēlākie romieši to atcerēsies kā normu. Norma tas nebija. Tā bija pauze.

Marks Aurēlijs (161-180): imperators ar piezīmju blociņu. Raksta „Pašam ar sevi” karagājienos. Uz Donavas robežas ģermāņi un sarmati spiež viļņos. Austrumos atkal Partija. 165.-180. gados pa impēriju staigā Antonīnu mēris, visticamāk bakas. Karaspēks kūst, pilsētas tukšojas, cenas lec. Filozofs tronī karo līdz nāvei Vindobonā (Vīnē).

Dēls Komods (180-192) grib būt Herakls cirkā, ne Marks seglos. Viņu nogalina. Tālāk īss murgs: gads ar vairākiem imperatoriem, tad Septīmijs Sevērs: karavīrs no Āfrikas. Līdz 200. gadam Roma vairs nav „senāts un pilsoņi”. Roma: armija, kas izvēlas saimnieku.

Tiesības, ceļi, pirtis, amfiteātri: tas viss strādā. Provincēs runā latīniski un grieķiski. Cilvēks no Spānijas var kļūt par imperatoru. Cilvēks no Sīrijas: par senatoru. Tas arī ir II gadsimta romiešu fokuss: impērija plašāka par Itāliju. Itālija vairs nav vienīgais centrs, tikai vistiesīgākais.

Kristiešus nu dzen (pie Marka Aurēlija bija sodīšanas), nu nepamana. Lielākajai daļai tā ir dīvaina sekta bez upuriem un bez statujām. Jūdaisms pēc 70. gada sagraušanas un Bar-Kohbas sacelšanās (132-135) zaudējis Templi un Jeruzalemi kā ebreju pilsētu: Adriāns to pārbūvē par Ēliju Kapitolīnu. Diaspora kļūst par galveno dzīves formu.

Partija un austrumi

Partija joprojām galvenā kaimiņiene. Kari ar Trajānu un ar Lūciju Veru pie Marka Aurēlija smagi abām pusēm. Partiešu galms pats ķildās. Gadsimta beigās no šī jucekļa sāks dīgt jauns persiešu spēks: Sasānīdi. Viņi iznāks uz skatuves III gadsimtā un iesīs sāpīgāk par partiem.

Kušānu impērija Indijas, Vidusāzijas un ceļu uz Ķīnu krustpunktā, tieši II gadsimts ir tās spēks. Kaniška un mantinieki. Budisms brauc pa šiem ceļiem uz austrumiem. Romiešu monētu zeltu atroda indiskajos depozītos: pipari, audumi, ziloņkauls iet uz rietumiem.

Ķīna

Dinastija Austrumu Haņi. Galms Lojaņā. Uz papīra: senās impērijas turpinājums. Patiesībā einuhi, ķeizarienes klani, ģenerāļi.

Līdz 184. gadam vēl var izlikties, ka centrs tur Debesu valstību. 184. Dzelteno lakatu sacelšanās. Reliģija, bads, „debesis atteikušas Haņiem”. Impēriju formāli uzreiz neapēdīs, bet mugurkauls lauzts. Līdz 200. gadam zeme jau lauka komandieru rokās. Drīz „trīs valstības”: Vei, Šu, U. Romānu par to uzrakstīs pēc tūkstoš gadiem. Asinis: tagad.

Ziemeļos stepe. Sjunnu vairs nav tas spēks, kas Rietumu Haņu laikā, bet robeža dzīva. Zīds joprojām iet uz rietumiem. Papīrs un tuša: ķīniešu ikdiena, ne brīnums.

Indija un tālāk

Ziemeļindija pēc kušāniem un vietējām dinastijām. Dienvidi tirgojas ar Romu caur Sarkano jūru: musons, saraksts. Dienvidaustrumāzijā indiskie sižeti un budisms sēžas uz vietējām valstībām.

Japāna joprojām pirmvalstiska pēc Haņu mērauklas: rīss, klani, kurgāni. Koreja: agrīnas valstības, stiprs ķīniešu kultūras vējš.

Ziemeļi no Romas un „barbari”

Aiz Reinas un Donavas ģermāņu pasaule blīvāka un organizētāka nekā Augusta laikā. Markomaņi, kvadi; goti vēl nav tie goti, kas pēc diviem gadsimtiem ņems Romu, bet spiediens jau pastāvīgs. Roma atbild ar mūriem, upēm, subsīdijām un karu.

Stepēs sarmati. Uz nākamās Krievzemes zemēm: meža kultūras, nekādas valsts. Līdz slāvu kņazistēm tālu.

Romiešu Āfrika: klēts un pilsētas gar krastu. Tālāk uz dienvidiem: savas valstības, Roma tās slikti zina. Amerika joprojām cita cilvēce: Teotiuakana Meksikā tieši ceļas, milzu pilsēta bez viena „imperatora” romiešu izpratnē.

Mēris un skaitļi

Antonīnu mēris: galvenais neredzamais tēls gadsimta otrajā pusē. Par mirstību strīdas, bet armija un Vidusjūras pilsētas jūt triecienu. Pēc tam Romai jau grūtāk komplektēt leģionus „kā agrāk”. III gadsimts pārmantos cilvēku un naudas trūkumu.

Zemē joprojām pāris simtu miljonu cilvēku. Ķīna un Indija tur lauvas daļu. Romiešu impērija: desmitiem miljonu, milzīga Rietumiem, ne planētas iedzīvotāju centrs.

Kāda ir sajūta

II gadsimts: labs apmetums uz vecām plaisām.

Romietis Efesā iet pirtī, strīdas tiesā, skatās uz imperatora statuju un domā, ka tā būs vienmēr. Karavīrs pie Donavas zina, ka „vienmēr” ir nākamā barbariu pāreja. Ierēdnis Lojaņā raksta ziņojumu imperatoram un nezin, kurš einuhs viņu rīt sadedzinās. Tirgotājs Aleksandrijā iekrauj piparus un nedomā par Jēzu. Kristietis katakombās (katakombas kā tēls nedaudz vēlāk, bet jēga tā) domā par laiku galiem un to, kā netikt pieķertam.

Pasaule savienota labāk nekā 1. gadā: kuģis, karavāna, monēta, vēstule. Bet savienota trausli. Viena epidēmija, viens slikts mantinieks, viena „dzelteno” sacelšanās, un zelta laikmets izrādās antrakts.

Kas nāks pēc tam, jau III gadsimtā:

• 212: pilsonība gandrīz visiem brīvajiem impērijā (Karakalla);
• 224-226: Sasānīdi Partijas vietā;
• 235-284: III gadsimta krīze Romā: imperatori uz gadu, atdalījušās Gallijas un Palmīra;
• 220: oficiālas Haņu beigas;
• 284: Diokletiāns sāks salīmēt Romu no jauna, jau kā citu mašīnu.

II gadsimtu atceras pēc Trajāna kolonnas, Adriāna vaļa un Marka Aurēlija grāmatiņas. Vērts atcerēties arī mēri, un Komodu, un Dzeltenos lakatus. Apmetums bija teicams. Mūris zem tā neizturēs.

200. gads: tas vairs nav mierīgs antīkais pusdienlaiks kā 100. gadā. Impērijas vēl stāv, bet iekšā visām čīkst. Zemes iedzīvotāju: aptuveni 190-260 miljoni.

Eiropa un Roma

• Imperators: Septīmijs Sevērs. Afrikānis no Leptis Magnas, karavīrs, kas uzvarēja pilsoņu karā pēc Komoda noslepkavošanas. Sevēru dinastija: vara balstās uz armiju, senāts jau dekorācija.
• Tikko norībējuši partiešu karagājieni. 198. gadā romieši atkal ieņēma Ktēzifonu. Sevērs padarīja ziemeļu Mezopotāmiju par provinci. Hatru tā arī neieņēma: cietoksnis noturējās.
• Pašā 200. gadā viņš braukā pa Sīriju, Palestīnu un Arābiju. Skatās, kas palicis pēc kariem un mēra. Numīdiju atņem Āfrikas prokonsulam un padara par imperatora provinci, kontrole tuvāk tronim.
• Pēc Antonīnu mēra (no 165. un viļņos tālāk) cilvēku mazāk, leģionus grūtāk komplektēt, cenas lec. „Labie imperatori” beigušies. Priekšā Sevēra dēli: Karakalla un Geta, un tā nebūs pasaka.
• Kristieši jau pamanāmi. Sevērs Jūdejā it kā aizliedz jaunas pāriešanas jūdaismā un kristietībā. Mitras kults karavīru vidū populārs ne mazāk.
• Robeža pie Reinas un Donavas saspringta. Ģermāņi spiež stiprāk nekā pirms simts gadiem. Britānija vēl romiešu, Adriāna valnis stāv.

Roma joprojām milzīga un bagāta. Bet tā jau ir impērija, kas nogurusi uzvarēt.

Āzija

Ķīna: Haņu beigas, haosa sākums

• Formāli imperators Sjaņs. Faktiski zeme jau lauka komandieru rokās.
• 200. gada rudens: Guandu kauja. Cao Cao ar mazāku armiju sadragā Juaņ Šao. Tas ir pagrieziens: Ķīnas ziemeļi sāk savākties vienās rokās. Pēc 20 gadiem Haņi sabruks, sāksies Trīs valstības (Vei, Šu, U).
• Maijā nāvējoši ievainots Suņ Ce, vara Janzi lejtecē pāriet jaunākajam brālim Suņ Cjuaņam: nākamajam U valstības dibinātājam.
• Dzelteno lakatu sacelšanās bija vēl 184. gadā. Kopš tā laika centrālā vara tā arī nav piecēlusies kājās. Ierēdņi zog, ģenerāļi cērt cits citu, zemnieki bēg.
• Rietumu mala (Zīda ceļš) Haņi jau gandrīz netur. Budisms Ķīnā jau nav retums.

Partija

• Pēc trim romiešu karagājieniem gadsimta laikā (Trajāns, Lūcijs Vers, Sevērs) Arsakīdu valsts šūpojas. Galmi ķildojas, vasali savuļojas.
• Līdz beigām palikusi ceturtdaļa gadsimta: 224.-226. persietis Ardašīrs gāzīs pēdējos partus un dibinās Sasānīdu impēriju, daudz stingrāku Romas ienaidnieku.

Kušāni un Indija

• Kušānu impērija pēc Kaniškas vairs nav tā. Ap šo laiku min Vasudēvu; valsts drobinās.
• Malvā pie varas Rudrasēna I no Rietumu kšatrapiem (saki).
• Hinduisms iegūst to formu, ko mēs atpazīsim vēlāk; budisms dzīvs, bet Ziemeļindijas politiskā karte raiba.

Tālie Austrumi

• Japānā tradīcija saista šo laiku ar Himiko no Jamatai, šamani-valdnieci, kas savāc klanus. Datumi nosacīti, bet virziens pareizs: no ciemu izkliedes lipina protovalsti.
• Koreja: Kogurjo, Pekče, Silla jau pilnvērtīgas valstības.

Pārējā pasaule īsi

• Mezoamerikā ap šo laiku sākas maiju klasiskais periods. Teotiuakana jau milzīga pilsēta.
• Andos norimst Parakasas kultūra, ceļas citas sabiedrības (tostarp močika nedaudz agrāk / ap šo).
• Aksums Āfrikā stiprinās un tirgojas caur Sarkano jūru.

Kāda ir sajūta

200. gads: brīdis, kad vecie milži vēl dzīvi, bet vairs nav jauni.

Roma tikko atkal sakāvusi Partiju un izliekas, ka viss kontrolē. Ķīna formāli vēl Haņi, bet patiesībā jau karš visu pret visiem, un Cao Cao tikko uzvarējis galveno raundu. Partija nodzīvo. Kušāni birst. Pa ceļiem joprojām iet zīds, pipari un stikls, bet valstis, kas šos ceļus sargāja, sāk birt gandrīz vienlaikus.

Pēc 20 gadiem nebūs Haņu. Pēc 25: Partijas. Roma noturēsies ilgāk, bet vairs ne kā Trajāna gadsimtā: tālāk būs karavīru imperatori, krīzes un jauni persieši austrumos.

200. gads: kluss ārpusē, ļoti skaļš iekšā.

300. gads. Romai gandrīz 1050 gadi no dibināšanas. Impērija vēl milzīga: no Britānijas līdz Ēģiptei, bet viens cilvēks to vairs nepārvalda. Jau gandrīz desmit gadus stāv tetrarhijas shēma: četri valdnieki vienai valstij. Persijā sēž Sasānīdi, ļaunāki par partiem. Ķīnā Dzjiņ dinastija tikko it kā apvienojusi zemi pēc trīs valstībām, un uzreiz sāk grauzt sevi no iekšpuses.

Kristiešu jau daudz. Pēc trim gadiem Diokletiāns mēģinās viņus izdedzināt. Neizdosies.

Roma

Galvenais cilvēks: Diokletiāns. Ne senāta leģenda, bet karavīrs no Balkāniem. Viņš saprata vienkāršu lietu: III gadsimta impērija lūza, jo viens imperators nepaspēja uz visiem kariem. Risinājums: sagriezt varu.

Tetrarhija līdz 300. gadam jau strādā:

• divi „augusti”: vecākie;
• divi „cēzari”: jaunākie, mantinieki un vietnieki.

Diokletiāns tur Austrumus, rezidence biežāk Nikomēdija (Mazāzijā, ne Roma). Rietumi: Maksimiāns. Cēzari: Galērijs un Konstantijs Hlors, nākamā Konstantīna tēvs. Roma-pilsēta joprojām svēta, bet galvaspilsēta patiesībā tur, kur štābs un armija. Senāts gandrīz dekorācija.

Robežas atkal tur: Reina, Donava, Austrumi pret persiešiem. Iekšā, jauna birokrātija, jauni nodokļi, mēģinājums iesaldēt cenas ar ediktu (iznāk slikti: tirgus gudrāks par ukazu). Armija lielāka. Provinces sīkākas, lai namestnieks neatdalītos ar savu gabalu.

Pilsētniekam Antiohijā vai Kartāgā dzīve vēl romiešu: pirts, tiesa, monēta ar profilu. Zemniekam: nodoklis smagāks nekā Antonīnu laikā. III gadsimta krīze formāli aiz muguras. Bailes palikušas.

Kristietība. Vairs ne saujiņa katakombās. Ir baznīcas, bīskapi, savi strīdi par ticību. Diokletiāns ilgi skatījās caur pirkstiem. 303. sāksies „Lielā vajāšana”: tempļus nojaukt, grāmatas dedzināt, kristiešu ierēdņus tīrīt. Tā ir pēdējā lielā impērijas mēģināšana palikt pagāniskai pa vecam. Pēc desmit gadiem Konstantīns ieraudzīs citu aprēķinu.

Blakus, nedaudz pēc 300., Armēnijā ķēniņš Trdats un Grigors Apgaismotājs padarīs kristietību par valsts reliģiju, agrāk nekā pati Roma.

Persija

Sasānīdu dinastija. Viņi sevi sauc par seno Ahemenīdu mantiniekiem, zoroastrisms: galma balsts. Romai tas ir nopietnāks ienaidnieks par Partiju: regulārāks, ideoloģiskāks, sit sāpīgāk.

Robeža Mezopotāmijā mūžīgi karsta. Romiešu gūstekņi būvē persiešu pilsētas. Persiešu gūstekņi: otrādi. Neizšķirts ar pārtraukumiem kaušanai.

Ķīna

Trīs valstības beidzās 280.: Dzjiņ apvienoja karti. Līdz 300. gadam vienotība jau pūst. Imperators vājš, prinči stipri. Drīz „astoņu kņazu jukas”: ģimenes pilsoņu karš pret ģimeni. Uz ziemeļu robežām spiež klejotāju tautas. Daļa no tām jau impērijas iekšā: nometinātas kā federāti, kalpo un gaida savu stundu.

Pēc dažiem gadiem Ķīnas ziemeļus sāks atņemt „barbaru” valstības. Dzjiņ aizbēgs uz dienvidiem, aiz Janzi. Ziemeļu un Dienvidu šķelšanās uz ilgu laiku. 300. gadā to vēl var neredzēt, ja sēž Lojaņā un tic ukaziem.

Papīrs, ierēdņu eksāmeni, zinātnieku strīdi: kultūra nav mirusi. Valsts saslimusi.

Indija un tālāk

Ziemeļindija pagaidām bez Guptu impērijas (tie nedaudz vēlāk). Kušāni vairs nav tie. Tirdzniecība ar Rietumiem dzīva, bet Roma pērk mazāk: pēc III gadsimta naudas un cilvēku nav tik daudz.

Aksums Austrumāfrikā ceļas: Sarkanā jūra, ziloņkauls, zelts, drīz sava kristietība.

Japāna: Jamato kurgāni, ķēniņa varas veidošanās. Koreja: trīs valstības, ķīniešu rakstība un budisms ceļā.

Ziemeļi un stepe

Aiz Reinas ģermāņi blīvāk: franki, alemanni, goti pie Melnās jūras. Roma tos nu sit, nu algo. Goti vēl nav Itālijā. Līdz Adrianopolei (378) un Romas izlaupīšanai (410): mūžs.

Uz nākamās Krievzemes zemēm: mežs, pilskalni, nekādas Kijevas. Slāvi kā liels spēks vēl nav romiešu lapās.

Stepe starp Ķīnu un Melno jūru dzīvo savās savienībās. Sjunnu/huņņi jau vēsture; uz skatuves citi vārdi. Lielās tautu staigāšanas pilnā eiropiskā nozīmē vēl nav, bet cilvēki jau pārvietojas.

Amerika

Teotiuakana Meksikā: milzīga piramīdu un ielu pilsēta. Maiji klasiskajā ieskrējienā. Inki vēl tālu. Romai šī kontinenta nav.

Kāda ir sajūta

300. gads: remonts pēc ugunsgrēka.

Diokletiāns domā, ka izgudrojis varas mūžīgo dzinēju: četri valda, divi aiziet pensijā, divi paceļas. Pēc pieciem gadiem viņš tiešām aizies uz savu dārzu Splitā, rets imperators, kas aizgāja pats. Sistēma bez viņa ātri aizbrauks. Konstantīns, cēzara Konstantija dēls, 300. gadā vēl virsnieks Austrumos, ne pasaules saimnieks.

Kristietis Nikomēdijā vēl var kalpot armijā un cerēt, ka iztiks. Pēc trim gadiem kratīšana. Pagānu priesteris domā, ka Romas dievi un imperatora edikts, viena saite. Kļūdās abi.

Ķīniešu princis uzskata, ka pēc apvienošanas var dalīt laupījumu. Drīz laupījums būs pati galvaspilsēta.

300. gada pasaule joprojām vidusjūras-ķīniešu: divas lielas cilvēku un graudu uzskaites mašīnas. Starp tām Persija un tirdzniecības jūras. „Barbaru” ziemeļu vairāk, nekā Roma gatava atzīt.

Kas nāks pēc tam:

• 303: Diokletiāna vajāšana;
• 305: viņa atkāpšanās;
• 306: Konstantīnu pasludina Jorkā;
• 312: Milvijas tilts, „šajā zīmē uzvari”;
• 313: Milānas edikts, kristietība atļauta;
• 324-330: jauna Roma pie Bosfora;
• 376-378: goti šķērso Donavu, Adrianopole;
• 316.-420. gadi: Dzjiņ zaudē Ķīnas ziemeļus.

300. gadā vēl nopietni var iedomāties pagānu impēriju kā normu uz visiem laikiem. Norma jau cita: daudz valdnieku, daudz dievu, un viens no kultiem tūlīt pārstās būt aizliegts. Diokletiāns to neplānoja. Vēsture reti jautā plānotājam.

400. gads. Romai no dibināšanas vairāk nekā tūkstoš gadu. Kartē impērija joprojām no Britānijas līdz Ēģiptei. Dzīvē tās jau ir divas valstis. Rietumos imperators Honorijs, Austrumos: Arkādijs. Abi Teodosija dēli. Tēvs mira 395. un nodeva valsti diviem jauniem mantiniekiem.

Kristietība no 380. gada: oficiālā reliģija. Pagānu tempļus aizver ar ukaziem. Kāds no vecajām dzimtām vēl godā bijušos dievus mājās. Laukumos tā vairs nav valsts galvenā ticība.

Goti dzīvo ne aiz robežas, bet impērijas iekšā: Balkānos un romiešu armijā. Līdz Alariha ieņemšanai Romā palikuši desmit gadi.

Rietumu Roma

Īstā galvaspilsēta vairs nav Roma. Galms sēž Milānā, drīz pārcelsies uz Ravennu: tur drošāk mitrāju dēļ. Honorijs tronī vājš. Zemi valda viņa aizbildnis Stilihons, vandāļu cilmes karavadonis. Viņš ir pēdējais lielais cilvēks, kas vēl notur Rietumus.

Reina pagaidām skaitās romiešu robeža. 406. gada ziemā pa ledu to šķērsos vandāļi, alāni un svēbi. Pēc tam Galliju sāks plēst gabalos. 400. gadā tas vēl priekšā.

Britānija formāli impērijā, bet karavīrus arvien biežāk ņem uz kontinentu. Pēc dažiem gadiem sala paliks gandrīz bez leģioniem.

Pati Romas pilsēta bagāta ar baznīcām un vecām pilīm. Senatori atceras diženumu. Armiju viņi nesavāc. Maizes mazāk nekā pirms simts gadiem. Galvenās bailes vienkāršas un tuvu: goti.

Alarihs, vestgotu ķēniņš, kalpoja Romai un nesaņēma to, ko viņam apsolīja: zemi, maizi, cienīgu vietu. Austrumu impērija cenšas viņu uzspiest Rietumiem. Rietumi nezina, ar ko maksāt. 410. gadā viņš ieņems Romu. 400. gadā viņš vairs nav bauma no stepes, bet politiska problēma.

Āfrika vēl mierīga un baro Itāliju ar graudiem. Spānija un Gallija kartē vēl romiešu.

Austrumu Roma

Konstantinopole, dzīva galvaspilsēta: mūri, osta, galms, ierēdņi. Arkādijs arī vājš valdnieks, bet valsts zem viņa stiprāka par rietumu. Ir nauda, ir Ēģipte ar graudiem, ir Sīrija un Mazāzija.

Uz austrumu robežas persieši bīstami, tomēr nestāv katru gadu pie vārtiem.

Šeit biežāk runā grieķiski nekā latīniski. Bīskapi strīdas, kā pareizi mācīt par Kristu. No šiem strīdiem iznāk izsūtīšanas, ielu kaujas un nākamie baznīcas šķelšanās. Jānis Zeltamute galvaspilsētā ķildojas ar imperatora galmu. Bīskaps pēc svara jau gandrīz namestnieks.

Persija

Valda Sasānīdi. Galms balstās uz zoroastrismu un smago kavalēriju. Valsts blīva, ne irdena. Ar romiešu Austrumiem nu tirgojas, nu karo. Neviena puse 400. gadā nesabrūk.

Ap šo laiku šahs Jezdigerds I pat samērā maigi izturas pret kristiešiem pie sevis. Persijai tas drīzāk izņēmums nekā likums.

Ķīna

Zemes ziemeļi: valstu lupatu sega. Klejotāju un pusklejotāju valdnieki nēsā ķīniešu titulus un ņem nodokli no ķīniešu ciemiem. Lielais ziemeļu mēģinājums iekarot dienvidus jau izgāzās 383. gadā pie Fei upes.

Dienvidi: Austrumu Dzjiņ dinastija, galvaspilsēta Dzjaņkaņā, nākamajā Naņdzjinā. Tur no ziemeļiem aizbēga dižciltīgās ģimenes. Raksta dzeju, strīdas par vecām grāmatām, bet zemi patiesībā griež ģenerāļi. Drīz viena dienvidu dinastija nomainīs otru. Jēga tā pati: galms vājš, armija sava.

Zīda ceļš strādā, kad starp pilsētām nav kara.

Indija un Āfrika

Indijā ceļas Guptu valsts. Tieši Čandraguptas II laiks: zelta monētas, sanskrits, tempļi, tirdzniecība. Kamēr Roma Rietumos zaudē kārtību, Indija ieiet savā mierīgajā un bagātajā posmā.

Austrumāfrikā stiprs Aksums. Jau kristīgs un tur Sarkano jūru: ziloņkauls, zelts, tirdzniecība ar Indiju un Vidusjūru.

Ziemeļi un stepe

Huņņi jau spiež no austrumiem. Paša Atilas vēl nav: viņš parādīsies pēc pusgadsimta. Bet šī spiediena dēļ goti pārvietojās pie Romas, un Roma nezina, kur viņus likt. „Lielā tautu staigāšana” šeit nav mācību grāmatas nosaukums, bet cilšu rinda pie robežas.

Slāvu kņazistes pie Dņepras nav. Austrumeiropas meži dzīvo savā iekārtā, bez imperatoriem un bez hronikām.

Britānijā stāv romiešu pilsētas un ķeltu kopienas. Salas ziemeļos: pikti. Sakši pagaidām nāk reidiem, ne kā jauni saimnieki.

Ticība

Ciematos vecos dievus vēl atceras. Valsts liek uz baznīcu. Olimpiskās spēles aizliedza 390. gados. Aleksandrijā pagānu svētnīcu jau sagraua.

Kristietība nav viena. Galms turas pie Nīkejas mācības. Daudzi goti kristīti citādi, pēc ariāņu parauga: viņiem Kristus nav līdzvērtīgs Tēvam. Tāpēc gots var būt kristietis, un tomēr palikt svešs romiešu bīskapam.

Armēnijā un Aksumā kristietība jau valsts reliģija. Persijā kristieši: mazākums uzraudzībā.

Kāda ir sajūta

400. gads: gads, kad oficiālā karte vēl skaista, bet dzīve zem tās jau cita.

Uz papīra viena impērija ar diviem imperatoriem. Patiesībā Rietumi turas uz Stilihona un uz provinces paraduma maksāt nodokli. Austrumi mācās būt atsevišķa valsts un to nesaka skaļi.

Senators Romā skatās uz vecām kolonnām un runā par mūžīgo Pilsētu. Gotu ķēniņš skaita, cik viņam pienākas graudu un amata. Ķīniešu literāts pie Janzi raksta par zaudētajām ziemeļu galvaspilsētām. Indijas galms kāļ zeltu un neskatās Reinas virzienā.

Kas nāks uzreiz pēc tam:

• 402: rietumu galms galīgi iekārtosies Ravennā;
• 406: izrāviens pāri Reinai;
• 408: Stilihona nogalinās savējie;
• 410: Alarihs ieies Romā;
• 439: vandāļi ieņems Kartāgu, Itālija zaudēs āfrikāņu maizi;
• 451: kauja Katalaunu laukos ar Atilu;
• 476: Rietumos nepaliks sava imperatora.

400. gadā Rietumos vēl var teikt „mēs esam Roma” un gandrīz tam noticēt. Konstantinopoles mūri noturēsies. Romas mūri neizturēs.

500. gads. Rietumu Romas impērijas kā amata vairs nav ceturtdaļgadsimtu: 476. pēdējo imperatoru Itālijā noņēma. Pati Romas pilsēta stāv. Senāts vēl sēž. Bet pussalas saimnieks: ostgotu ķēniņš Teodorihs. Viņš valda no Ravennas, nēsā romiešu mēteli un gotu varu reizē.

Austrumos impērija dzīvo. Konstantinopolē drīz sēdēs Justiniāns: pagaidām viņš vēl nav imperators. Ķīna joprojām pārdalīta ziemeļos un dienvidos. Indijā Guptu valsts vairs nav tā. Stepē savi kaganāti. Britānija pēc romiešu aiziešanas grimst sīku ķēniņu karos.

Tas vairs nav „vēlīnā Roma”. Tas ir sākums pasaulei, ko pēc tam sauks par agrīno viduslaiku. Tikai cilvēki toreiz savu laikmetu tā nesauc.

Itālija un Rietumi

Teodorihs ieņēma Itāliju 493. Odovakru, to pašu, kas gāza pēdējo imperatoru, viņš novāca. Tālāk reta konstrukcija gadsimtam: goti: karaspēks un virsotne, romieši, senāts, nodokļi, likumi. Oficiāli Teodorihs it kā valda „austrumu imperatora vārdā”. Patiesībā viņš ir ķēniņš mājās.

Ravenna bagāta ar mozaīkām. Roma dzīvo atmiņā. Ceļi vēl romiešu. Skolu un piršu mazāk. Latīņu valoda paliek likuma valoda.

Gallija vairs nav romiešu province. Tur franku valstība. Hlodvigs tikko, 496. vai ap to, kristījies. Svarīgi ne tikai tas, ka viņš kļuva kristietis. Svarīgi kāds: pēc Nīkejas parauga, kā Konstantinopolē un pie romiešu iedzīvotājiem, ne ariāniski kā goti un vandāļi. Tāpēc franku ķēniņam vieglāk vienoties ar gallu-romiešu bīskapiem. Pēc diviem-trim gadsimtiem no tā izaugs nākamās Francijas kodols.

Vestgoti sēž Spānijā un vēl dienvidu Gallijas gabalā. Vandāļi: Āfrikā, ar galvaspilsētu Kartāgā. Viņi pārgrieza veco romiešu saiti „Āfrika baro Itāliju”. Jūra starp viņiem un Itāliju kļuva bīstama.

Burgundi: Ronās ielejā. Britānijā romiešu leģionu jau sen nav. Salā ķeltu valdnieki un no kontinenta atnākušie angļi, sakši, juti. Par ķēniņu Arturu pēc tam saliks leģendu. 500. gadā uz zemes: dubļi, cietokšņi un sīkas kaujas, ne apaļais galds.

Austrumu impērija

Konstantinopole: īstā Vidusjūras galvaspilsēta. Imperators Anastasijs: taupīgs, gudrs, pilda kasi. Tieši šo naudu pēc tam tērēs Justiniāns kariem un tempļiem.

Robežas pie Donavas nemierīgas. Austrumos: Persija. Ēģipte un Sīrija vēl savas: graudi, nodoklis, priesteru strīdi.

Baznīca jau strīdas ne par to, vai būt kristietim, bet par to, kā tieši runāt par Kristus dabu. No šiem strīdiem iznāk politika. Ēģipte un Sīrija bieži nepiekrīt galvaspilsētai. Šķelšanās vēl nav nosaukta „uz visiem laikiem”, bet plaisa ir.

Justiniāns 500. gadā vēl brāļadēls galmā, ne saimnieks. Pēc divdesmit septiņiem gadiem viņš mēģinās atgūt Itāliju un Āfriku. Iznāks uz laiku. Itālija no šīs „rekonkistas” cietīs tikpat kā no gotiem, ja ne vairāk.

Persija

Sasānīdi stipri. Šaha galms, zoroastriešu priesteri, smagā kavalērija. Ar Konstantinopoli, mūžīgs kaimiņu konflikts: nu miers, nu karš par pierobežas cietokšņiem un Armēniju. 500. gadā nav izšķiroša uzvarētāja. Abas valstis vēl izskatās mūžīgas.

Ķīna

Dienvidi: dienvidu dinastijas, galvaspilsēta Dzjaņkaņā. Galms plāns, dzeja stipra, armija neuzticama.

Ziemeļus līdz šim laikam savāc Ziemeļu Vei, sjaņbi izcelsmes dinastija. Viņi jau stipri ķīniešojušies: galma valoda, apģērbs, ierēdņi. Notiek pat piespiedu ķīniešošana savējiem. Ziemeļi atkal kļūst par lielu valsts mašīnu. Līdz jaunai Ķīnas apvienošanai pie Sui vēl gandrīz gadsimts.

Budisms ziemeļos un dienvidos jau savs, ne aizjūras brīnums. Alu tempļi, mūki, tulkojumi.

Indija un austrumi tālāk

Guptas vājinās. No rietumiem un no stepes spiež heftalīti, „baltie huņņi”. Lielās pilsētas un tempļi nekur nav pazuduši, vienotas mierīgas impērijas vairs nav.

Dienvidaustrumāzijā indiskā ietekme: tempļi, rakstība, valstības. Japāna veido Jamato galmu. Koreja: trīs valstis, starp Ķīnu un sevi.

Stepe, slāvi, ziemeļi

Stepē pēc huņņiem: jaunas savienības. Atilas nav kopš 453. Viņa valsts izjukusi. Cilvēki, kurus romiešu autori sāk pārliecinošāk saukt par slāviem, jau tuvāk Donavai. Tās vēl nav valstis. Tās ir ciltis, reidi, apmetnes.

Uz nākamajām krievu zemēm: mežs un pilskalni. Hazar un Kijevas nav. Rakstītas „krievu vēstures” nav.

Āfrika

Vandāļu Kartāga: ariāņu ģermāņu valstība pār romiešu-āfrikāņu iedzīvotājiem. Kopti Ēģiptē dzīvo zem Konstantinopoles un strīdas ar to par ticību. Aksums joprojām stiprs pie Sarkanās jūras.

Rietumāfrika savas lielās Mali mēroga impērijas vēl nav savākusi. Sahara strādā ar karavānām.

Kāda ir sajūta

500. gads: ķēniņu gads uz vienas kartes drupām.

Teodorihs Ravennā grib būt reizē gots un romietis. Hlodvigs Francijā grib būt ķēniņš, ko pieņems bīskapi. Imperators Konstantinopolē skaita Itāliju par savu pēc tiesībām un pagaidām neiet to ņemt. Ķīniešu ierēdnis ziemeļos māca bērniem jau ķīniešu rakstību, kaut vectēvi runāja citādi. Persiešu šahs skatās uz Eifrata, ne uz Reinu.

Romiešu pasaule nav pazudusi. Tā sašķēlusies valodās un galmos. Latīņu Rietumos vēl likums. Grieķu Austrumos jau valsts dvēsele. Barbaru ķēniņi nēsā romiešu gredzenus un kāļ monētu ar imperatora profilu, reizēm pat ne savu.

Kas nāks pēc tam:

• 507: Hlodvigs sit vestgotus pie Vujē, Francija bīdās uz dienvidiem;
• 527: Justiniāns imperators;
• 533-534: viņa karavadonis Belisārijs ņem Āfriku vandāļiem;
• 535-554: gotu karš Itālijā, pussala izdeg;
• 541: Justiniāna mēris;
• 552: Japānā oficiāli pieņem budismu;
• 581-589: Sui atkal salīmē Ķīnu.

500. gadā no ārpuses ir kluss laiks starp Rietumu kritumu un Austrumu mēģinājumu visu atgūt. Ravennā vēl var noticēt, ka Roma turpinās svešām rokām. Konstantinopolē jau skaita, cik tas maksās. Cena izrādīsies augstāka, nekā šķiet.

600. gads: pasaule jau viduslaicīga, kaut vārdu vēl neviens tā nesauc. Rietumu Romas impērijas nav vairāk nekā gadsimtu. Austrumos Roma vēl turas, bet pēc diviem gadiem to rāvs tik stipri, ka pusi pasaules pārzīmēs. Zemes iedzīvotāju: ap 300 miljoniem.

Eiropa

• Bizantija. Imperators Maurīcijs (582-602). Viņš palīdzēja persiešu Hosrovam II atgūt troni, beidza vienu karu ar Irānu un tagad kaujas Balkānos ar avāriem un slāviem. Armijai griež algu: karavīri dusmojas. 602. viņu gāzīs un nogalinās kopā ar ģimeni. Tas kļūs par ieganstu briesmīgam karam ar Persiju.
• Itālija. Longobardi gandrīz beiguši ziemeļu un centra ieņemšanu. Ķēniņš Agilulfs. Bizantijai paliek Ravennas eksarhāts, Roma, dienvidu un piekrastes gabali. Pāvests Gregors Lielais (590-604): īstā vara Romā: raksta vēstules, sūta misijas, baro pilsētu. Venēcija jau savācas no bēgļiem lagūnā.
• Franki. Valstība atkal gabalos pēc Hlodviga. Hlotārs II Neistrijā vājš; brāļadēli Teodeberts II un Teoderihs II viņu sit (ap Dormelu). Brunhilda vēl pin intrigās. Vienotas Gallijas nav.
• Spānija. Vestgoti pie Rekkareda jau katoļi (ne ariāņi). Valstība stiprinās, bizantiešu gabals dienvidos kūst.
• Britānija. Anglosakši gandrīz piespieduši austrumus un centru. Briti nogriezti: Velsa, Stratklīda, Kornvola. Ap šo laiku dzejolis „Y Gododdin”: zaudēta kauja pie Katretas. Kenta pie Ethelberta jau pieņem Augustīna romiešu misiju (no 597.).
• Balkāni. Slāvi nopietni apdzīvo pussalu. Avāri no Panonijas iet postīt Trāķiju. Bizantija zaudē kontroli pār lauku dziļumiem.

Āzija

Ķīna: Sui dinastija

• Imperators Veņs (Jan Dzjaņs) 581.-589. savāca zemi pēc diviem gadsimtiem šķelšanās. Galvaspilsēta Čanjaņa. Gatavo Lielo kanālu: to pabeigs dēls Jandi. Pagaidām tas ir spēks: vienota Ķīna atkal uz galda. Pēc 18 gadiem Sui sabruks no savām megaceltnēm un kariem, nāks Tani.

Irāna

• Hosrovs II Parvīzs virsotnē. Sasānīdi bagāti, pašpārliecināti. Ar Maurīciju miers. Kad Maurīciju nogalinās, Hosrovs ies „atriebties”: un gandrīz apēdīs Bizantiju veselu.

Indija

• Guptu nav. Ziemeļos drīz Harša (no ~606). Dienvidos Pallavas (Mahendravarmans). Politiskā karte atkal mozaīka.

Stepe un Tālie Austrumi

• Turki (Turku kaganāts) jau galvenais stepes spēks pēc žužaņiem.
• Koreja: trīs valstis, Kogurjo stipra.
• Japāna: Asukas periods. Reģents Šōtoku pie ķeizarienes Suiko: budisms, ķīniešu valsts paraugs, pēc pāris gadiem „17 pantu konstitūcija”.

Arābija

• Pagaidām klusa cilšu, karavānu un pilsētu mala kā Meka. Muhamedam ap 30, pravietojumi vēl priekšā (610). Pēc paaudzes no šejienes iznāks spēks, kas salauzīs un Persiju, un pusi Bizantijas.

Āfrika un Amerika

• Ēģipte un Āfrika vēl bizantiešu (pēc Justiniāna).
• Aksums kristīgs, bet vairs ne tas hegemon.
• Maiji klasiskajā ziedā. Teotiuakana sliecas uz lejupslīdi.

Kāda ir sajūta

600. gads: klusums pirms citas pasaules.

Ķīna tikko atkal kļuvusi par impēriju. Bizantija un Persija vēl divi supermilži un pagaidām nav iekodušas viens otram kaklā. Franki un vestgoti būvē savas „romiešu” valstības. Slāvi un longobardi pabeidz ēst antīko karti. Mekā parasts tirdzniecības gads.

Pēc diviem gadiem nogalinās Maurīciju: sāksies pēdējais lielais romiešu-persiešu karš. Pēc desmit gadiem Muhameds dzirdēs pirmo atklāsmi. Pēc divdesmit Sui nomainīs Tani. Līdz 650. kalifāts būs no Ēģiptes līdz Irānai.

600. gadā vēl var aprakstīt vēlīnās antīkās valodā. 650. gadā vairs nē. Tas ir pēdējais „mierīgais” kadrs pirms Vidusjūra un Tuvie Austrumi kļūst nepazīstami.

Gads 700: islāma pasaule jau ir galvenais spēks no Atlantijas gandrīz līdz Centrālāzijai. Persijas vairs nav. Bizantija sarukusi, bet dzīva. Ķīna Tanu dinastijas (un imperatores) uzplaukumā. Eiropa: karaļvalstis un majordomi.

Tuvie Austrumi un Vidusjūra

• Omeijadu kalifāts, galvaspilsēta Damaska. Kalifs Abd al-Maliks (līdz 705). Arābu valoda kļūst par varas valodu; kaltē savus dinārus; Klints kupols Jeruzalemē jau stāv. Valsts milzīga: Arābija, Sīrija, Irāka, Irāna, Ēģipte, gandrīz viss Magriba.
• 698. gadā ieņem un izposta Kartāgu: Bizantija uz visiem laikiem zaudējusi Āfriku. Blakus ceļ Tunisu. Musa ibn Nusairs pabeidz berberu pretestību rietumos. Līdz Gibraltāram: rokas stiepiens: Spāniju ieņems 711. gadā.
• Austrumos vēl uzliesmo dumpji (Sistāna). Armēniju piespiež; Teodosipole ieņemta.
• Šiītu-sunītu šķelšanās jau ir noticis fakts (Kerbela bija 680. gadā).

Bizantija un Balkāni

• Imperators Tibērijs III (uzurpators pēc Leontija). Notiek «divdesmit gadu anarhija»: imperatorus gāž, degunus griež; Justiniāns II sēž trimdā pie hazariem un vēl atgriezīsies.
• Sīrija, Ēģipte, Āfrika zaudētas. Palikuši Anatolija, Konstantinopole, Grieķijas lupatas, Ravennas eksarhāts, Sicīlija, Itālijas dienvidi.
• Slāvi un avāri sēž Balkānos gandrīz līdz Peloponēsai. Pirmā Bulgārijas cariste jau ir (no ~681). Hazari: svarīgs kaimiņš Melnās jūras ziemeļos.

Eiropa

• Franki. Merovingi vēl «karaļi», bet spēks pie majordomiem. Pepins no Heristalas savāc Austrāziju un spiež Neistriju. Līdz Kārlim Martelam un Puatjē (732) nav tālu.
• Itālija. Langobardi: miris Kuniperts, tūlīt iekšējš kariņš: Liutperts, Raginperts, tronis lec. Pāvests Romā, bizantieši Ravenā. Langobardi pārsvarā jau katoļi, ne ariāņi.
• Spānija. Vestgotu karaļvalsts vēl stāv: un nezina, ka pēc vienpadsmit gadiem to noslaucīs.
• Britānija. Heptarhija: Nortumbrija, Mercija, Veseksa un pārējie. Ap šo laiku raksta Lindisfārnes evaņģēliju. Klosteri: zināšanu centri.

Āzija

Ķīna: Tan

• Formāli Tanu dinastija. Faktiski no 690. gada valda Vu Dzetiaņa: vienīgā sieviete-imperatore Ķīnas vēsturē. Budisms godā, galms spožs, Čanaņa: viena no lielākajām pilsētām pasaulē.
• Ziemeļaustrumos 698. gadā dibināta Bohaju valsts. Koreja: Silla apvienojusi pussalu; ziemeļos Kogurjo/Bohaju atliekas.

Indija un jūras

• Sadrumstalotība. Sumatrā paceļas Srividžaja: jūras lielvalsts šaurumos.
• Islāms pagaidām tikai tuvojas Sindai (iekaros 711-712).

Japāna

• Asukas periods / Naras sākums. Galvaspilsēta drīz būs Fudživara, tad Heidžo. Budisms un ķīniešu valsts modelis jau nopietni.

Amerika

• Klasiskie maji vēl spēcīgi: Tikālā ap šo laiku I templis (Lielā jaguāra templis). Teotivakana jau sabrūk.

Kāda ir šī sajūta

Gads 700: jauns smaguma centrs.

Vidusjūra vairs nav «romiešu ezers». Dienvidu krasts runā arābu valodā. Damaska strīdas ar Konstantinopoli par pasaules galvaspilsētas titulu, un pagaidām Damaska uzvar ar teritoriju. Ķīna pati par sevi, milzīga un pārliecināta. Eiropa vēl provinces: karaļi vāji, baznīca spēcīga, pilsētas mazas.

Pēc vienpadsmit gadiem arābi Spānijā. Pēc astoņpadsmit: otrais lielais Konstantinopoles aplenkums. Pēc trīsdesmit diviem: Puatjē. Pēc piecdesmit Omeijadus nomainīs Abāsīdi, galvaspilsēta aizbrauks uz Bagdādi.

700. gadā islāma kalifāts jau ir impērija, Bizantija vairs nav vecā tipa superspēks, un Ķīna atkal ir virsotnē. VII gadsimta karte aizvērās. Atveras VIII.

Gadu 800 atceras pēc vienas ainas: Ziemassvētki, Svētā Pētera bazilika, pāvests Leons III liek kroni franku karaļa galvā. Rietumi atkal kādu sauc par imperatoru. Bizantija to neatzīst. Bagdāde skatās no malas un sūta ziloni.

Eiropa

• 25. decembris. Kārlis Lielais, jau franku un langobardu karalis, piecēlās no lūgšanas: un kļuva par «Augustu», romiešu imperatoru. Pūlis kliedz: dzīvību un uzvaru. Pāvests pēc tam nometas ceļos. Kārlis, pēc Einharda, nebija sajūsmā par pārsteigumu: kroni deva ne tauta un ne Konstantinopole, bet Romas bīskaps. Tā piedzima rietumu impērijas ideja, no kuras vēlāk izaugs Svētā Romas impērija.
• Pirms tam visa gada politika. Leons III 799. gadā gandrīz zaudēja acis un mēli, bēga pie Kārļa Paderbornā. Kārlis rudenī atbrauca uz Romu, izskatīja pāvesta lietu; 23. decembrī Leons nodeva šķīstīšanās zvērestu. Tajā pašā dienā no Jeruzalemes atveda Atslēgas no Kunga kapa un pilsētas karogu, patriarha un kalifāta žests: Kārlis kā svēto vietu aizstāvis.
• Kārļa valsts: Gallijas, Vācija līdz Elbai (sakšus vēl piespiež), ziemeļu Itālija, Spānijas ziemeļi (Spāņu marka), ietekme Romā. Āhene tiek celta kā «otrā Roma». Skolas, minuskuls, kapitulāriji: Karolingiāņu renesanse jau notiek.
• Vikingu jau tausta krastus: Šetlenda, Orkneja, sardze Atlantijā. Īstie reidi: tuvāko gadu desmitu darīšana.
• Anglija joprojām heptarhija. Astūrija tur sīku kristīgo Spānijas ziemeļus. Kordova: Omeijadu emirāts, ienaidnieks gan Kārlim, gan Abāsīdiem.

Bizantija

• Uz troņa Irēna, pirmā sieviete, kas valda vienpersoniski. Pāvestam tas ērts iegansts: «tronis tukšs, sieviete neskaitās». No tā arī Kārļa kronēšana.
• Impērija tur Anatoliju, Grieķiju gabalos, Sicīliju, Itālijas dienvidus, salas. Bulgārija spēcīga. Ar Abāsīdiem: nu karš, nu mesli. Irēna pat domāja par laulībām ar Kārli: Konstantinopolē no šīs domas vēlāk nodrebēs un viņu gāzīs (802).

Islāma pasaule

• Abāsīdu kalifāts, galvaspilsēta Bagdāde. Kalifs Haruns ar-Rašīds: tas pats no «Tūkstoš un vienas nakts» pasakām, bet dzīvs politiķis. Valsts no Ifrīkijas līdz Horasānai, lai gan Magriba jau dzīvo savu dzīvi, un Spānija: atsevišķi, zem Omeijadiem.
• Ar Kārli: dīvaina draudzība pret kopīgiem ienaidniekiem (Kordova un reizēm Bizantija). Sūtņi staigā, dāvanas lido. Ziloni Abul-Abāsu atvedīs 802. gadā.
• Tas vēl kalifāta zelta laikmets: tulkošanas doma, tirdzniecība, papīrs, pilsētas.

Āzija

Ķīna: Tan

• Imperators Deczuns. Pēc Aņ Lušaņa dumpja (755-763) impērija vairs nav tā: karavadoņi stiprāki par centru, uz robežām tibetieši un uiguri. Čanaņa joprojām milzīga, kultūra spoža, bet politiskā spēka virsotne aiz muguras.

Japāna: Heiana tikko sāksies (794. gadā galvaspilsētu pārcēla uz Heian-kjo, tagadējo Kioto). Ķīniešu paraugs + savs ceļš.

Indija sadrumstalota. Jūrās Srividžaja.

Kāda ir šī sajūta

Gads 800: Eiropas ceļazars.

Trīs «Romas» skatās viena uz otru: Konstantinopole (vecā), Āhene/Roma (jaunā), un starp tām Bagdāde, kas neizliekas par Romu, bet ir bagātāka par abām. Kārlis savāca gandrīz visu latīnisko Rietumu. Kalifāts savāca gandrīz visus Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku. Ķīna pati sevī.

Kronēšana neatdzīvināja antīko Romu. Tā nostiprināja citu kārtību: ģermāņu karalis + Romas pāvests + impērijas ideja bez īstas Konstantinopoles. Bizantija aizvainota. Musulmaņu pasaule aizņemta ar savām lietām. Vikingu jau seglē jūru.

Pēc četrpadsmit gadiem Kārlis mirs, impēriju sagriezīs mazbērni. Pēc deviņiem gadiem mirs Haruns. Tanu dinastija nodzīvos vēl gadsimtu ar sēkšanu. Un vārds «Rietumu imperators» karāsies virs Eiropas vairāk nekā tūkstoš gadu.

Gads 900: vikingu laikmets vēl nav beidzies, bet lielās impērijas irt. Karolingi jau vairs nav vienība. Tanu dinastija nīkst pēdējos gadus. Kalifāts Bagdādē valda vairāk pēc vārda. Malās sapulcējas jauni spēki: Veseksa, Sāmānīdi, Oļega Krievzeme, madjari.

Eiropa

• Austrumfranki. Par karali pasludina septiņgadīgo Ludviķi Bērnu. Valda arhibīskapi un hercogi. Kārļa Lielā impērija pēc Verdēnas (843): trīs gabali, un visi vāji. Madjari jau lido uzlidojumos pa Vāciju un Itāliju: vieglā kavalērija, mesli, ugunsgrēki. Venēcija jūnijā atsit tos pie Rialto.
• Rietumfranki arī iekšējās ķildās. Flandrija rīko politiskas slepkavības. Līdz Rolonam un Normandijai (911) atlikusi maza: normāņi jau sēž Sēnas lejtecē.
• Anglija. Alfrēds Lielais mira 899. gadā. 8. jūnijā Kingstonā kronē dēlu: Eduardu Vecāko. Danelava vēl dāņu. Priekšā Mersijas un austrumu atkarošana kopā ar māsu Ethelflēdu. Vienotas Anglijas vēl nav, bet vektors jau skaidrs.
• Ziemeļi. Ap šo laiku Haralds Skaistmatis tiek uzskatīts par pirmo visas Norvēģijas karali (pēc Hafrsfjordas). Islande tiek apdzīvota. Grenlandi tūlīt «pamana» (Gunbjorns ap 900).
• Itālija. Pāvestība ieiet «pornokrātijas» joslā. Langobardu dienvidu kņazistes dzīvo pašas. Sicīliju musulmaņi gandrīz piebeiguši (902).
• Krievzeme. Oļegs Kijevā (no 882). Valsts jau ir, ceļš «no varagiem uz grieķiem» darbojas. Lielais gājiens uz Cargradu: 907. gadā.

Bizantija

• Imperators Leons VI Gudrais. Maķedoniešu dinastija. Impērija atdzīvojusies pēc VII gadsimta murga: spiež arābus Kilikijā, cīnās par Sicīliju un Dienviditāliju, kaulējas ar Simeona bulgāriem. Konstantinopole atkal bagāta un mācīta.

Islāma pasaule

• Kalifs al-Mutadids Bagdādē. Kalifāts vēl milzīgs kartē, bet īstā vara aizplūst pie namestniekiem.
• 900. gada pavasaris: sāmānīds Ismail ibn Ahmads sit saffārīdu Amru pie Balhas. Horasāna un Māverannahr: Sāmānīdiem. Tas ir sunnītu irāņu renesanse: Buhāra kļūs spoža.
• Karmati (ismaīlīti) šūpo Irāku un Sīriju. Nākamais Fatimīdu dibinātājs jau virzās uz Ziemeļāfriku.
• Kordova: atsevišķs Omeijadu emirāts, ceļā uz kalifātu. Ēģipte pagaidām tulunīdu; drīz Bagdāde to uz laiku atgūs.

Āzija

Ķīna

• Tanu dinastija pie nāves. Imperators: marionete, zemi valda dzeduši, galvaspilsētu rauj šurp un turp. Pēc septiņiem gadiem Džu Veņs gāzīs Tan: sāksies Piecas dinastijas un Desmit karaļvalstis. Ziemeļos paceļas kidani (drīz Liao impērija).

Koreja

• Silla irt. Kjon Hvons ap 900 dibina Vēlo Pekče. Priekšā Trīs karaļvalstis no jauna, tad Korjo.

Japāna

• Heiana pašā sulā. Fudživara jau aizsedz troni. 901. gadā izsūtīs Sugavaru Mičizanē.

Amerika

• Klasiskie maji zemienēs sabrūk, pilsētas pamet. Kalnienēs dzīve turpinās. Ap 900 Meksikā nāk tolteki.

Kāda ir šī sajūta

Gads 900: liela konstruktora izjaukšana.

Kārlis Lielais miris gandrīz gadsimtu, viņa impērija: trīs nogurušas karaļvalstis plus ungāri uz zirgiem. Bagdāde vēl kaltē kalifa vārdu, bet zemi tur persiešu emīri. Čanaņa nīkst. Vikingu no laupītājiem kļūst par hercogiem, karaļiem un tirgotājiem visās jūrās: no Dublinas līdz Volgai.

Jaunie mezgli jau redzami: Veseksa savāc anglus, Kijeva savāc Krievzemi, Sāmānīdi savāc Irānas austrumus, Kordova dzīvo atsevišķi, Bizantija negaidīti kārtībā.

Pēc vienpadsmit gadiem Rolons dabūs Normandiju. Pēc septiņiem gadiem kritīs Tan. Pēc sešdesmit diviem Oto sakāvs madjarus. Pēc gadsimta: Krievzemes kristīšana un jau cita pasaule.

900. gadā vecie jumti tek, un jaunajiem vēl nav dakstiņu. Dzīvot var. Mierīgi gan nē.

Gads 1000. Mūkam Reimsā tas ir tūkstošgades beigas no Kristus dzimšanas. Daudzi gaida pasaules galu: tas neiestājas. Ķīnai tas ir vienkārši kārtējais Sunu dinastijas gads. Krievzemniekam Kijevā: divpadsmitais gads pēc kristīšanas. Islandietim uz kuģa: gads, kad var kuģot vēl tālāk uz rietumiem un ieraudzīt nevis Grenlandi, bet citu krastu.

Nav vienotas «1000. gada pasaules». Ir vairākas lielas pasaules, kas jau tirgojas un reizēm sit viena otru, bet avīzes starp tām nav.

Eiropa

Svētā Romas impērija. Imperators Oto III: jauns, dīvains, grib atdzīvināt Kārļa Lielā un seno cēzaru Romu uzreiz. Martā viņš brauc uz Gņezno, pie svētā Vojteha relikvijām. Tur tikšanās ar poļu kņazu Boļeslavu Drosmīgo: goda zīmes, dāvanas, gandrīz karaļa žests. Polija ieiet kristīgo valdnieku «ģimenē» nopietni. Tad Oto Āhenē atver Kārļa kapu, skatās uz mirušo imperatoru kā uz paraugu. Šausmīgi un ļoti pēc tā laika.

Ap to pašu laiku ungāru kņazs Ištvanas (Stefans) ņem karaļa titulu un kroni, kurš tieši atsūtīja, pāvests vai imperators, strīdas joprojām. Madjari no stepes jāšanas kļūst par kristīgu karaļvalsti. Eiropa austrumos aizver caurumu, pa kuru simts gadu lidoja bultas.

Anglija. Karalis Ethelrēds Negatavais. Dāņu vikingi atkal iet laupīt. Vienotas «Anglijas karaļvalsts» vairs nav iedīglī, tā ir, bet trausla. Normandija pretī, pāri Lamanšam, vēl hercogiste, ne iekarotāja.

Francija. Kapetingi sēž Parīzē un faktiski valda lupatiņu ap to. Pārējais: hercogi, kas stiprāki par karali.

Skandināvija sakārtojas karaļvalstīs. 1000. gada septembrī (vai ap to) pie Svolderas iet bojā norvēģu karalis Olafs Trigvasons: viņu sit dāņi un zviedri. Kristietība Ziemeļos jau nav jaunums, bet vēl nav katras fjordu sādžas ikdiena. Islande altinā tieši pieņem kristību, bez zobena no augšas, ar savu lēmumu.

Roma. Pāvests Silvestrs II: mācītais francūzis Žerbērs, Oto draugs. Ne tas pāvests, kas komandē karaļus kā Inokentijs pēc divsimt gadiem. Pilsēta netīra, dižciltīgie dzimtas griežas, imperators atbrauc sakārtot un aizbrauc.

Bailes no «tūkstošā gada» hronikās mazāk, nekā vēlāk uzrakstīs romantiķi. Kāds gaidīja Tiesu. 1. janvāra rīts iestājās. Gāja art tālāk.

Krievzeme

Kijeva. Kņazs Vladimirs Svjatoslavičs, jau kristīts Vasilijs. 988. gada kristīšana, ne viena diena un ne visa zeme uzreiz. Līdz 1000. gadam pilsētās stāv baznīcas, tiek noteikta desmitā daļa, nāk priesteri no grieķiem. Laukos vēl ilgi būs gan Peruns, gan Iļja uz viena plaukta.

Vladimirs tur lielu zemi: no Novgorodas līdz stepēm. Dēlus izsēdina pa pilsētām: tā ir gan spēks, gan nākamā ķilda. Hāzarijas kā impērijas vairs nav: to piebeidza vēl Svjatoslavs, Vladimira tēvs. Pečeņegi pie robežas. Ar Bizantiju, radniecība: Anna, imperatoru māsa, Vladimira sieva. Ap 1000 seši tūkstoši krievu algotņu karo par basileju Vasiliju II Armēnijā. Maksā par līgavu ar asinīm.

Tas vēl nav Maskava un nav «Krievija». Tā ir Kijevas valsts ar varagu ieraugu, slāvu runu un grieķu ticību. Ticības izvēle 988. gadā noteica, ka šis Eiropas gabals ies ne uz Romu, bet uz Konstantinopoli. 1000. gadā tas jau ir fakts, ne eksperiments.

Bizantija un islāma pasaule

Konstantinopole: viena no trim-četrām īstām pasaules pilsētām. Imperators Vasilijs II, drīz viņu sauks par Bulgāru sitēju: bulgārus viņš piebeigs pēc četrpadsmit gadiem. Impērija atkal spēkā pēc X gadsimta izgāšanās: Krēta, Kipra, Sīrijas gabali atkaroti.

Islāma pasaule «zelta laikmetā» zinātnē un ne vienībā politikā.

• Kordova Spānijā: milzīga pilsēta, bibliotēkas, dārzi. Kordovas kalifāts virsotnē un jau sabrukuma priekšvakarā.
• Kaira: Fatimīdi, šiītu kalifāts, Bagdādes sāncensis.
• Bagdāde: abāsīdu kalifs vairāk svētnīca nekā saimnieks. Īstā vara pie emīriem.

Matemātika, medicīna, grieķu tulkojumi: šeit. Eiropa to vēlāk ņems atpakaļ caur Spāniju un Sicīliju.

Āzija

Ķīna, Sun. Visapdzīvotākā un bagātākā valsts pasaulē. Kaifena: simtiem tūkstošu cilvēku. Papīrs, drukāšana, kompass, labs porcelāns, milzīga upju flote. Ziemeļos Liao impērijas kidani. Sun maksā tiem sudrabu par mieru un uzskata to par saprātīgu. Ķīnietim Eiropa: baumas malā.

Japāna. Heiana, Kioto, galma skaistums, «Ģendži stāsts» tūlīt tiks uzrakstīts. Īstā vara jau aizplūst pie namiem kā Fudživara.

Indija sagriezta. Dienvidos spēcīgi Čoli: flote, Ceilona, ietekme līdz Dienvidaustrumāzijai. Ziemeļos savas karaļvalstis. Musulmaņu Delī iekarošana vēl priekšā.

Angkora Kambodžā: akmens mežs ar tempļiem, viena no lielajām galvaspilsētām.

Ziemeļrietumu okeāns

Ap 1000. gadu Leifs Eriksons, Ērika Sarkanā dēls, iet no grenlandiešu sētām tālāk. Sāgas sauc Hellulandu, Marklandu, Vinlandi: visticamāk Bafina Zeme, Labradora, Ņūfaundlendas gabals. Eiropieši sper kāju Amerikā piecus gadsimtus pirms Kolumba. Kolonija neizdodas: maz cilvēku, ļaunas sadursmes ar vietējiem, tālu no mājām. Pēc tam aizmirsīs tik tālu, ka Kolumbs «atklās» no jauna.

Tas nav «Amerikas atklāšana» skolas nozīmē. Tas ir zābaka nospiedums kartes malā, ko karte nesaglabāja.

Āfrika

Ganas impērija Sahelā: zelts un sāls caur Sahāru. Austrumu krasts saistīts ar Indijas okeānu: svahili vēl veidojas. Fatimīdu Ēģipte: Vidusjūras lielvalsts.

Kāda ir šī sajūta

1000. gads: ne jauna pasaule un ne vecās beigas. Tas ir gads, kad vairākas civilizācijas vienlaikus izlemj, kuram dievam pierakstīt kroni.

Polija, Ungārija, Krievzeme, Islande, Norvēģija: kristietība kļūst nevis misija, bet valsts. Islāms jau sen tā dzīvo no Kordovas līdz Centrālāzijai. Ķīna dzīvo ar savām debesīm un saviem senčiem. Vikingu šajā brīdī gan kristās, gan atklāj Vinlandi: krusts uz drakkara purna nevienam netraucē meklēt mežu aiz okeāna.

Cilvēku uz zemes: aptuveni 250-300 miljoni. Puse it kā Austrumāzijā. Lielākā Eiropas pilsēta pēc Kordovas: Konstantinopole. Parīze vēl maza.

Kas būs tālāk:

• 1015: Vladimira nāve, dēlu ķilda;
• 1054: baznīcu šķelšanās;
• 1066: normāņi ņem Angliju;
• 1071: Mancikerta, selčuki sit Bizantiju;
• 1096: Pirmais krusta karš.

1000. gads Eiropai palika atmiņā kā apaļais skaitlis. Pārējā pasaule to nodzīvoja kā parastu. Svētais nenotika. Notika kas cits: Atlantijas rietumu malā kāds ieraudzīja vīnogas un nosauca zemi par Vinlandi. Tad šī vieta uz divsimt gadiem izkrita no atmiņas. Karte jau bija lielāka, nekā domāja Romā. Vienkārši Roma par to neuzzināja.

Gads 1100. Jeruzaleme pie krustnešiem otro gadu. Cilvēks, ko negribēja saukt par karali, Gotfrīds no Bujijonas, mirst vasarā. Ziemassvētkos viņa brālis Baldvins uzvelk kroni Betlēmē. Anglijā karali nogalina bulta medībās. Krievzemē kņazi pēc ļaunām ķildām atkal zvēr dzīvot saticīgi. Ķīnā tronī kāpj imperators, kas vairāk mīl gleznot nekā karot. Līdz Čingishanam vēl simts seši gadi.

Svētā zeme

Pirmais krusta karš jau noticis. 1099. gadā bruņinieki ieņēma Jeruzalemi: nežēlīgi, ar slaktiņu. Gotfrīds no Bujijonas atteicās būt «karalis tur, kur Kristus nēsāja ērkšķu kroni», un ņēma Kunga kapa aizstāvja titulu. 1100. gada 18. jūlijā viņš mirst. Strīdas: tīfs, brūce, inde. Nav svarīgi. Tronis jāaizņem.

Viņa brālis Baldvins, līdz tam Edesas grāfs, iet uz dienvidiem. Patriarhs Daimberts, Pizas cilvēks, grib, lai svētā pilsēta būtu baznīcas. Bruņinieki grib karali. 25. decembrī Betlēmes Kristus dzimšanas baznīcā Baldvinu kronē. Rodas Jeruzalemes karaļvalsts. Blakus: Antiohija, Edesa, drīz Tripole. Šaura cietokšņu lente uz sveša krasta.

Antiohijas kņazs Boemunds tajā pašā gadā nonāk dānišmendu gūstā. Reģents kļūst Tankreds. Haifu ieņem ar Venēcijas flotes palīdzību. Bez itāļu kuģiem šīs valstis uzreiz nosmaktu.

Musulmaņu pasaule nav viena. Selčuki kaujas savā starpā. Ēģiptes Fatimīdi grib atgūt Palestīnu. Ar to krustneši dzīvo: kamēr ienaidnieki nav salikušies vienā Saladīnā, un līdz viņam gandrīz gadsimts.

Pāvests Pashālijs II sauc jaunus cilvēkus uz Austrumiem. Ies «1101. gada gājiens». Vēlāk to sauks par to gājienu, kas baidījās pirmajā reizē. Selčuki Anatolijā tos sadragās pa gabaliem.

Eiropa

Anglija. 2. augustā Jaunajā mežā medībās bulta trāpa karalim Vilhelmam Sarkanajam, Iekarotāja dēlam. Oficiāli: nelaimes gadījums. Šāva it kā vasalis Tirels, uzreiz aizbēga. Jaunākais brālis Henrijs I negaida bēres: auļo uz Vinčesteru pēc kases un pēc trim dienām kronējas Vestminsterā. Vecākais brālis Roberts vēl krusta karā. Lai baroni neceltos, Henrijs izdod «Brīvību hartu»: sola neaplaupīt viņus kā Sarkanais. Tā nav 1215. gada Lielā harta, bet papīrs jau ir: karalis rakstiski ierobežo sevi.

Francija. Karalis Filips I: skandalozs cilvēks, par laulībām viņu pat izslēdza no baznīcas. Īstais spēks pamazām pāriet dēlam Ludvikam, nākamajam Resnajam. Kapetingi vēl nav Francija no jūras līdz jūrai, bet Parīze jau nav ciems.

Impērija. Henrijs IV joprojām ķildojas ar pāvestiem, investitūras cīņas atbalss. Hoenštaufeni priekšā.

Spānija. Rekonkista iet. Sids mira 1099. gadā. Almoravidi no Āfrikas tur dienvidus un spiež Valensiju. Kristīgās karaļvalstis ziemeļos nav vienotas, bet vairs neatkāpjas uz visiem laikiem.

Normāņi nesen (1066) ieņēma Angliju un sen sēž Dienviditālijā un Sicīlijā. Eiropa ar šiem cilvēkiem saistīta ciešāk, nekā šķiet.

Krievzeme

Kijeva vēl «pilsētu māte», bet galds vairs nenozīmē to, kas pie Jaroslava. Lielkņazs: Svjatopolks II Izjaslavičs. Blakus stiprāks un gudrāks: Vladimirs Monomahs.

1097. gadā Ļubečā kņazi vienojās: katrs tur savu tēviju, neej pie brāļa. Uzreiz pārkāpa: padarīja aklu Vasiļko no Terebovļas. Sākās karš. 1100. gada augustā sapulce Uvetičos. Miers. Davidu Igoreviču, galveno nemiernieku, tiesā un pārvieto uz mazākām pilsētām. Uz papīra atkal vienība pret polovciem. Faktiski dalījumi nostiprinās. «Feodālā» Krievzeme, tieši šādas sapulces: zvērēja, aizbrauca, pēc gada nazis mugurā.

Polovci nu prec meitas ar kņaziem, nu dedzina robežas. Pečeņegus jau sakāvuši. Stepe nav aizgājusi.

Novgoroda pati par sevi. Polocka pati par sevi. Līdz mongoļiem tālu. Līdz Maskavai kā galvaspilsētai: vēl tālāk.

Āzija

Ķīna, Sunu dinastija. Februārī mirst Džedzuns. Viņu manto septiņpadsmit gadus vecais brālis Hueidzuns, kaligrāfs, kolekcionārs, estēts. Kaifena: viena no lielākajām pilsētām pasaulē, vairāk nekā miljons ar garnizonu. Impērijas iedzīvotāju skaits ap simts miljoniem. Šaujampulveris, kompass, papīrs, drukāšana jau ir. Ziemeļu kidani (Liao) sēž pie robežas. Džurdžeņi vēl nav Dzjiņas impērija. Līdz 1127. gada katastrofai, kad ziemeļus zaudēs: ceturtdaļgadsimts. Pagaidām Sun šķiet mūžīga un rafinēta.

Selčuki. Lielā impērija pēc Malika-šaha izplūdusi gabalos: Irāna, Sīrija, Ruma Anatolijā. Bagdādes kalifs zem viņiem kā goda ķīlnieks.

Bizantija. Aleksijs I Komnēns: rets imperators, kas prot izlocīties. Viņš laidis krustnešus caur savām zemēm, atguvis Mazāzijas gabalu, nav ļāvis tiem sēsties uz kakla. Konstantinopole vēl bagāta un vesela. Latīņi to ņems pēc simts četriem gadiem.

Japāna. Heianas laikmeta beigas. Samuraji jau svarīgāki par galma dzejniekiem. Līdz pirmajam šogunātam: deviņdesmit gadi.

Āfrika un tālāk

Fatimīdi Ēģiptē: šiīti, Bagdādes kalifu un selčuku sāncenši. Tieši viņi zaudēja Jeruzalemi krustnešu ierašanās priekšvakarā.

Rietumāfrika krāj zeltu. Amerika savas karaļvalstis Eiropai nerāda. Vikingu Amerikā jau aizmirsts episodes.

Kāda ir šī sajūta

1100. gads: rīts pēc brīnuma, kas izrādījās slaktiņš un valsts.

Eiropa pirmo reizi ilgā laikā ielicis savu cietoksni svešas svētnīcas sirdī. Tā domā, ka Dievs skaidri par to: citādi kā saujiņai cilvēku no pasaules malas ieņemt Jeruzalemi? Tuvie Austrumi domā citādi: nākuši franki, pagaidīsim, saplosīsies.

Anglijā varu ņem tas, kas ātrāk aizauļoja līdz kasei. Krievzemē varu dala tie, kas prot pateikt «miers» un neturēt. Ķīnā varu ņem otas un zīds, kamēr no ziemeļiem nenāks cilvēki bez kaligrāfijas.

Kas būs tālāk:

• 1101: «otrā» krusta straumes sakāve Anatolijā;
• 1111: Henrijs V un pāvests, šīs investitūras cīņas fāzes beigas;
• 1113: Svjatopolka nāve, Kijeva Monomaham;
• 1187: Saladīns atgriezīs Jeruzalemi;
• 1204: krustneši sadragās Konstantinopoli;
• 1206: Čingishans.

1100. gadā Betlēmē ir kronis un angļu mežā bulta. Svētais un nejaušais notiek vienā kalendārā. Tā strādā viduslaiki.

Gads 1200. Pāvests Romā, visspēcīgākais gadsimtā: Inokentijs III. Viņš jau domā par jaunu krusta karu. Pēc četriem gadiem šie krustneši vietā Jeruzalemes ieņems kristīgo Konstantinopoli. Stepes otrā galā cilvēks vārdā Temudžins vēl nav visiem zināms kā Čingishans. Kurultajs, kas viņu padarīs par «hanu hanu», būs 1206. gadā. 1200. gadā viņš jau savācis mongoļus dūrē un skatās uz kaimiņiem.

Eiropa blīva, gotiska, pārliecināta. Līdz mongoļiem Krievzemē: divdesmit trīs gadi. Līdz Lielajai brīvību hartai: piecpadsmit.

Eiropa

Francija. Karalis Filips II Augusts, rets gadījums: karalis, kas patiešām savāc karaļvalsti. Viņš izspiež angļiem Normandiju un citus gabalus (tas notiks tuvākajos gados, konflikts jau iet). Parīze aug. Universitāte vairs nav pulciņš, bet spēks. Runā latīniski, strīdas par Aristoteli, kas atgriezās Eiropā caur arābu tulkojumiem.

Anglija. Uz troņa no 1199. gada Džons Bez Zemes, Ričarda Lauvas Sirds brālis. Ričards mira no brūces pirms gada. Džons drīz ķildosies ar visiem: ar baroniem, ar pāvestu, ar Franciju. 1215. gadā viņam zem deguna noliks Lielo hartu. 1200. gadā viņš vienkārši jaunais karalis ar sliktu raksturu un caurumainu kasi.

Vācija. Impērija bez stingra centra, Hoenštaufeni vēl turas. Baltijā vācieši un dāņi kristī un iekaro pagānu zemes. Zobratu ordenis Livonijā jau strādā.

Itālija. Pilsētas bagātinās no austrumu tirdzniecības. Venēcija skaita kuģus un krustnešu parādus, tas viņu iznīcinās Konstantinopoli, precīzāk, padarīs par līdzvainīgu sakāvei.

Pāvests Inokentijs III iejaučas visur: kronēšana, laulība, ķecerība, krusta karš. Albīgiešus Francijas dienvidos arī nelaidīs: lielā ķeceru slaktiņš sāksies 1209. gadā. 1200. gadā baznīca virsotnē. Šķiet, ka Roma atkal komandē karaļus. Šķiet.

Ziemeļos Šveices savienība vēl agri (1291). Norvēģija, Dānija, Zviedrija dzīvo savās ķildās. Hanza vēl veidojas.

Bizantija un krusta vējiņš

Konstantinopolē Angelu dinastija. Impērija vāja pēc Mancikertas sen un pēc saviem apvērsumiem. Bulgārija pie Kalojaņa atkal sit grieķus. Polovci uzbrūk. Imperators Aleksijs III turas uz intrigām.

Pāvests raksta par baznīcu savienību un par gājienu. Ceturto krusta karu sludina kopš 1198. Oficiāli mērķis: Ēģipte, tad Jeruzaleme. Faktiski nepietiks naudas, lai samaksātu Venēcijai par kuģiem. Parāds, viltīgais dožs Dandolo, bēguļojošs bizantiešu carēvičs, un 1204. gadā latīņi ieņems un izlaupīs otro Romu. 1200. gadā to vēl var nezināt. Var sludināt svētu lietu un neredzēt, kur tā nogriezīsies.

Svētā zeme. Jeruzaleme kopš 1187 pie Saladīna un viņa mantiniekiem. Krustnešiem palikusi šaura piekrastes josla: Akra, Tira. Ričarda Trešais gājiens gandrīz atgrieza pilsētu, neatgrieza. Pamiers pūst.

Stepe: nākamais Čingishans

Mongolijā Temudžins jau sakāvis galvenos ienaidniekus starp savējiem: merkitus, taidžiūtus, daļu keraitu. Viņš vēl nav pasaules valdnieks. Viņš ir vadonis, kas prot dalīt laupījumu ne tikai pēc dzimtas, bet pēc uzticības. Tā ir jauna stepes mehānika.

Ķīna no ziemeļiem viņam: Dzjiņas impērija, džurdžeņi, kas reiz pazemoja mongoļus. No rietumiem: Si Sja tanguti. Dienvidos no Dzjiņas: ķīniešu Sunu impērija, bagāta un ievainojama. 1200. gadā karte vēl vecā. Pēc divdesmit gadiem to nepazīs.

Krievzeme

Kijeva sen nav vienīgais centrs. Stiprākā ziemeļaustrumos Vladimiras-Suzdaļas zeme. Vladimirā Vsevolods Lielā Ligzda: spēcīgākais Krievzemes kņazs šajā stundā. Novgoroda tirgojas, veče trokšņo, kņazus aicina un dzen. Gaļiča-Voliņa skatās uz Ungāriju un Poliju. Čerņigova, Smoļenska, Polocka: savi galdi, savas ķildas.

Polovci nu sievastēvs, nu ienaidnieks. Līdz 1223. gada Kalkai, kur krievi un polovci kopā kritīs zem Džebe un Subedeja izlūkošanas, vēl paaudze. 1200. gadā kņazi griežas savā starpā ierasti. Batija iebrukums viņiem nerādās sapņos.

Pareizticība sava, pēc 1054. gada šķelšanās ar Romu. Pāvests tālu. Stepe tuvu.

Āzija tālāk

Ķīna sagriezta. Ziemeļi: Dzjiņa. Dienvidi, Sun: kanāli, pilsētas, papīrs, šaujampulveris, upju flote. Attīstītākā ekonomika pasaulē. Tā nezina, ka mongoļi mācās ieņemt pilsētas.

Japāna. Tikko, 1192. gadā, Minamoto no Joritomo kļuva par šogunu. Kamakuras šogunāts: imperators ir, valda karavīru nams. Samuraji vairs nav tikai kalpi, bet kārta.

Tuvie Austrumi. Pēc Saladīna Ajūbīdi dala Sīriju un Ēģipti. Bagdādes kalifs vēl sēž, bet tas drīzāk svētnīca nekā vara. Līdz Hulagu un Bagdādes nodedzināšanai: 58 gadi.

Indija. Ziemeļos musulmaņu Delī sultanāts tikai ceļas kājās pēc Gurīdu gājieniem. Dienvidi: savas hinduistu karaļvalstis.

Kambodža. Angkora vēl dzīva, khmeru impērija milzīga, bet vairs nav mūžīga.

Āfrika un Amerika

Ēģipte: islāma pasaules centrs pēc naudas un graudiem. Magribai savas dinastijas. Sahelā veidojas protovalstis, no kurām vēlāk iznāks Mali.

Meksikā tolteki jau pagātnē, acteki vēl nav impērija. Andos savas kultūras. Vikingu Vinlandē bija pirms divsimt gadiem un aizgāja. Eiropai rietumu okeāns: mala, ne ceļš.

Kāda ir šī sajūta

1200. gads: augsts Eiropas viduslaiku brīdis: katedrāles uz augšu, pāvests skaļi, bruņinieks vēl galvenais bildē. Un vienlaikus, klusums pirms diviem viesuļvētrām: krustneši sitīs pa saviem grieķiem, stepe sitīs pa visiem.

Tirgotājs Venēcijā skaita procentus par floti. Kņazs Vladimirā skaita dēlus. Mūks Francijā sludina Kunga kapu. Temudžins skaita zirgus. Neviens no viņiem nelasa vienu avīzi. Pēc trīsdesmit gadiem karte no Kijevas līdz Pekinai būs kopīga, asinīm.

Kas būs tālāk:

• 1202-1204: Ceturtais krusta karš un Konstantinopoles sakāve;
• 1206: Čingishans;
• 1209: albīgiešu krusta karš;
• 1215: Lielā harta un mongoļu ieņemtais džurdžeņu Pekina;
• 1223: Kalka;
• 1237-1240: Batijs Krievzemē;
• 1258: Bagdāde.

1200. gadā vēl varēja izlikties, ka pasaule sastāv no ierastiem kaimiņiem. Stepe jau sapulcējusies. Pāvests jau aizsūtījis sludinātājus. Kuģi jau pasūtīti.

Gads 1300. Pāvests pasludina jubileju: brauciet uz Romu, atlaidīsim grēkus. Cilvēku tik daudz, ka uz tilta ierīko vienvirziena kustību. No ārpuses baznīca virsotnē. Faktiski Francijas karalis jau gatavo tai pļauku. Mongoļu impērija vēl milzīga, bet vairs nav viens vesels. Mazāzijas stūrī sīks bejs vārdā Osmans kož bizantiešu malu. No šī gabala vēlāk izaugs impērija, kas apēdīs Konstantinopoli.

Mēra vēl nav. Grāmatiespiešanas nav. Amerikas Eiropai nav. Krusta karu gadsimts gandrīz izelpojis: Svētā zeme zaudēta jau 1291. gadā.

Eiropa

Francija pie Filipa IV Skaistā. Karalis skaists, valsts cieta. Viņam vajag naudu karam ar Angliju un ar Flandriju, bagātām audumu pilsētām, kas negrib būt tikai franču kase. Viņš ņem nodokļus pat no baznīcas. Pāvests plosās.

Anglija. Karalis Eduards I, «Skotu āmurs». Viljamu Volisu jau sodījuši ar nāvi (1298). Skotija nav paddevusies, Roberts Brūss vēl priekšā. 1300. gadā zviedri Nevās grīvā ceļ cietoksni Landskronu, pretī nākamajam Pēterburgai. Novgorodieši to vēlāk izkvēpinās.

Itālija sagriezta pilsētvalstīs. Florences florīns jau skaitās svešās zemēs, retums toreizējai naudai. Dante vēl nav beidzis «Komēdiju», bet jau dzīvo šajā nažu un izsūtījumu politikā. Sicīlija pēc «vesperām» 1282. gadā joprojām ābols strīdam starp Andžū un Aragonu.

Pāvests Bonifācijs VIII rīko pirmo lielo jubilejas gadu. Roma pelna no svētceļotājiem. Pats pāvests parādās nu priestera tērpā, nu gandrīz kā imperators: garīgā vara, saka viņš, augstāka par karaļa. Pēc trim gadiem Filipa Skaistā cilvēki saņems viņu Ananjī. Bonifācijs nepārdzīvos pazemojumu. Tad pāvestus uz ilgu laiku aizvilks uz Avinjonu. 1300. Parādes portrets varai, kas jau ieplīsusi.

Vācija: Svētā Romas impērija bez stingras rokas. Hābsburgi vēl nav tie, par kādiem kļūs.

Pirenejos savas karaļvalstis: Kastīlija, Aragona, Portugāle, un dienvidos vēl Granadas emirāts: pēdējais musulmaņu Spānijas gabals. Bilbao dibināta ap šo gadu. Līdz Kolumbam gandrīz divi gadsimti.

Bizantija un turki

Konstantinopoli grieķi atguva jau 1261. gadā, izdzinuši latīņu krustnešus. Impērija, stuburis: galvaspilsēta, Grieķijas gabali, Mazāzijas rietumi. Naudas nav. Algo kurš pagadās.

Ap 1300. gadu Bitīnijā, netālu no Nikejas un Nikomēdijas, paceļas Osmana bejliks. Tas ir viens no daudziem turku dalījumiem pēc Rumas sultanāta sabrukuma. Osmans sit bizantiešu vienības, sēžas uz ciemiem, vēl nesturme galvaspilsētu. Pēc diviem gadiem būs kauja pie Bafejas. Pēc pusotra gadsimta viņa pēcteči ieņems Konstantinopoli. 1300. gadā tas izskatās kā pierobežas banda, ne kā pasaules vēsture.

Mongoļi

Čingishana impērija formāli vēl no Korejas līdz stepēm pie Krievzemes, bet tā jau četri lieli gabali:

• Ķīnā: Juaņu dinastija, Hubilaja mantinieki. Galvaspilsēta Dadu, nākamā Pekina. Ķīnieši zem viņiem dzīvo, kārto eksāmenus, dusmojas. Līdz mongoļu izdzīšanai un Min: 68 gadi;
• stepē un pār Krievzemi: Zelta Orda;
• Irānā: Hulaguīdi, jau vājinās;
• Čagataja ulusā: sava putra.

Mongoļi vēl iet gājienos: Sīrija, Birma. Bet tas vairs nav «visa pasaule vienā kurultajā». Tās ir lauskas ar vienu vārdu.

Krievzemē kņazi brauc uz Ordu pēc jarlikiem. 1300. vai 1301. gadā viņi sapulcējas Dmitrovā, reta sapulce, uz tā fona, ka Ordā tikko sabruka divvaldība: miris Nogajs, varenais temņiks. Vladimiras lielkņazs šajos gados: Andrejs Aleksandrovičs, Aleksandra Ņevska dēls, ne visiemīļotākais pēcteču tēls. Maskava vēl nav pirmā. Tvera stiprāka. Kaļita priekšā.

Novgoroda tirgojas ar Hanzu. Kijeva sen nav galvaspilsēta.

Āzija tālāk

Indija. Delī sultanāts. Musulmaņu sultāni tur ziemeļus, dienvidi vēl savi. Mongoļus no Delī atspieda pavisam nesen.

Japāna. Kamakuras šogunāts. Mongoļu flotes 1274. un 1281. gadā Japāna atsitusi: palīdzēja «dievišķais vējš», taifūns. Līdz jaunai jukām nav tālu.

Dienvidaustrumāzija: Javā paceļas Madžapahita. Mongoļu desants tur 1290. gados beidzās ar kaunu.

Āfrika un tālāk

Rietumāfrikā spēku uzņem Mali impērija. Pēc divpadsmit gadiem mansa Musa brauks hadžā un apbērs Kairu ar zeltu tā, ka tur uz gadiem sabruks cenas.

Mamluki Ēģiptē: vienīgie, kas XIII gadsimtā apturēja mongoļus atklātā laukā (Ajn Džaluta, 1260). Viņi arī izdzina krustnešus no Akras.

Amerika dzīvo savās karaļvalstīs. Acteki vēl nav tie, inki vēl nav tie. Eiropai nav kam to pastāstīt.

Kāda ir šī sajūta

1300. gads: jubileja uz plaisas.

Pāvests pārdod piedošanu Romā un strīdas ar karali, kuram labāka armija un sliktāka sirdsapziņa. Florence kaltē monētu, kam uzticas sveši tirgotāji. Osmans gana aitas un griež pierobežas cietokšņus. Orda vēl vāc meslus no krievu kņaziem, bet vairs nevar sist vienā Eirāzijas galā kā pie Batija.

Cilvēki dzīvo blīvi: Eiropa pēc diviem mierīgiem gadsimtiem atkal šaura, mežus cērt, pilsētas aug. Tieši tāpēc pēc pusgadsimta mēris izkapēs tik daudz, ir ko kapāt.

Kas būs tālāk:

• 1302: «Briges rīta dievkalpojums» un Piešu kauja: flandriešu pilsētnieki sit franču bruņiniekus;
• 1303: pļauka pāvestam Ananjī;
• 1307-1314: templiešu sakāve;
• 1337: Simtgadu kara sākums;
• 1347: Melnā nāve Eiropā;
• 1368: Min izdzen mongoļus no Ķīnas;
• 1453: osmaņi ieņem Konstantinopoli.

1300. gadā viduslaiki vēl stāv pilnā tērpā un jau dzirdams, kā sprakšķ šuves. Svētceļotājs Romā domā, ka aizstāvējis dvēseli. Karalis Parīzē domā, ka aizstāvējis kasi. Osmans domā par blakus ieleju. Visi trīs ir taisnībā uz savu īso termiņu.

Gads 1400. Eiropa vēl ir viduslaicīga līdz kaulu smadzenēm: mēris nesen gājis pāri, Simtgadu karš nav beidzies, baznīcā uzreiz divi pāvesti. Un galvenais gada cilvēks nedzīvo Parīzē un ne Romā. Viņu sauc Timurs, Eiropā: Tamerlans. Klibais no Samarkandas, kas trīsdesmit gados salika impēriju no Deli līdz Damaskai un tagad spiežas uz Sīriju.

Kolumbs nav pat projektā. Līdz Kabrala Brazīlijai: simts gadi. Pasaule vēl nav «atklāta». Tā jau ir liela: Eiropa no tās vienkārši zina gabalu.

Eiropa

Anglija. Karali Ričardu II gadu atpakaļ gāza un, visticamāk, izbadināja pilī. Tronī brālēns: Henrijs IV, pirmais Lankasters. Zeme verd. Velsā paceļas Ovains Glindūrs: ilgs dumpis, gandrīz sava zeme, karš ar angļiem uz gadiem uz priekšu.

Francija Simtgadu karā. Angļi vēl tur gabalus. Līdz Azenkūrai (1415) piecpadsmit gadi. Karalis Kārlis VI brīžiem nav pie sevis, burtiski: ārprāta lēkmes. Orleānas un Burgundijas hercogi jau ienīst viens otru. Drīz tas kļūs par pilsoņu karu franču kara iekšienē.

Baznīca sašķelta. To sauc par Lielo šķelšanos: viens pāvests Romā, otrs Avinjonā. Abi nolād viens otru. Vienkāršam cilvēkam tas izskatās tā: neskaidrs, kurš dievkalpojums ir pareizais, un indulgenci var nopirkt pie abiem.

Svētā Romas impērija: kņazu komplekts. Čehija husītu karu priekšvakarā, bet Jans Huss vēl sludina, nedeg.

Ziemeļos Hanze tirgojas ar siļķēm un audumu. Austrumos Polija un Lietuva jau saistītas personālūnijā: viens cilvēks, Jagailo, ir Polijas karalis, bet brālēns Vītauts: Lietuvas dižkunigaitis. Kopā pēc desmit gadiem viņi izsitīs Vācu ordeni pie Grunvaldes. 1400. gadā tas vēl gatavojas.

Bizantija nīkst. Konstantinopole: galvaspilsēta bez impērijas, osmaņi jau apkārt. 1400. gadā turki varētu pilsētu pabeigt agrāk, bet uz kakla tiem uzsēžas Timurs. Tas nejauši dāvinās Konstantinopolei vēl pusgadsimtu.

Timurs un Tuvie Austrumi

Timurs nav Čingishans un nav «vienkārši mongoļs». Viņš ir turks no Mavarannahras, klibs, savā ziņā rakstpratīgs, nežēlīgs kā dabas spēks. Galvaspilsēta: Samarkanda, ko viņš pārbūvē ar galvaskausu piramīdām un ziliem kupoliem.

1398. gadā viņš jau izlaupīja Deli. 1395. gadā sita Zelta Ordas hanu Tohtamišu un nodedzināja Jeļecu krievu zemju malā. 1400. gadā kārta Sīrijai, kas toreiz bija zem Ēģiptes mamelukiem.

Viņš ieņem Sivasu, Alepo. Cilvēkus nogalina desmitiem tūkstošu, amatniekus dzen uz Samarkandu. 1401. gadā būs Damaska un atkal slaktiņš. 1402. gadā pie Ankaras Timurs sitas osmaņu sultānu Bajazidu Zibeni un saņem viņu gūstā. Osmaņu impērija uz desmit gadiem izjuks dēlu karā. Eiropa pēc tam teiks «paldies mežonim»: bez šīs uzvaras turki, iespējams, būtu ieņēmuši Konstantinopoli nevis 1453. gadā.

Pats Timurs 1405. gadā mirs Otrarā ceļā uz Ķīnu. Impērija gandrīz uzreiz sabruks. Bet 1400. gadā viņš šķiet cilvēks, kuram karte nav likums.

Krievu zemes

Maskava. Dižkunigaitis Vasilijs I, Dmitrija Donska dēls. Kuļikovas lauks jau divdesmit gadus pagājis, bet Orda nav pazudusi: tā vienkārši ir slima.

Zelta Orda pēc Timura postījumiem ir nekārtībā. Hani mainās, varā bieži temniks Edigejs. Maskavai elpot mazliet vieglāk, bet jarliks un nodeva nekur nav pazuduši. 1408. gadā Edigejs vēl nāks un nodedzinās visu ap Maskavu.

Galvenais kaimiņš rietumos, ne Orda, bet Vītauta Lietuva. Smoļensku Vītauts jau gandrīz norijis (pabeigs, 1404. gadā). Vasilijs precējies ar Vītauta meitu, un tas netraucē tiem pēc dażiem gadiem stāvēt karaspēkiem pretī uz Ugras, un izšķirties bez lielas kaujas.

Novgoroda vēl sava, Tvera vēl dzīva, Rjazaņa vēl atsevišķi. «Krievijas» mūsu nozīmē nav. Ir Maskava, jau spēcīgākais no krievu galdiem, bet ne vienīgais.

Āzija tālāk

Ķīna. Minu dinastija nomainīja mongoļu Juaņu tikai nedaudz vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Tagad pilsoņu karš: tēvocis, Jaņas kņazs Džu Di, cīnās ar brāļadēlu-imperatoru. 1400. gadā pie Baihe upes Džu Di sagrauj imperatora armiju. Pēc diviem gadiem viņš ieņems Naņdzjinu, kļūs par Junle imperatoru, pārcels galvaspilsētu uz Pekinu un sāks celt Aizliegto pilsētu. Viņa admirālis Džens He pēc tam vedīs milzīgu floti Indijas okeānā. 1400. gadā tā vēl nav flote, bet iekšējš karš.

Osmaņi pirms Timura virsotnē: Balkāni zem tiem, Konstantinopole gredzenā. Pēc Ankaras 1402: pauze.

Indija. Deli pēc Timura drupās. Deli sultanāts nav miris, bet mugurkauls lauzts.

Malakkā ap šo laiku Paramešvara ieliek ostu, kas kļūs par galveno Austrumāzijas dienvidaustrumu garšvielu krustcelēm. Pēc simts gadiem šeit nāks portugāļi.

Japāna savā sadrumstalotībā. Ašikagu šoguni vājinās, kņazi stiprāki par centru.

Āfrika un Amerika

Ēģiptē mameluki: karavīru kasta, kas valda jau pusotru gadsimtu. Viņi tieši saņem pa seju no Timura Sīrijā.

Rietumāfrikā vēl dzīvas lielās Sahelas valstis, zelts iet caur Sahāru uz Vidusjūru. Portugāļi Seutu ieņems tikai 1415. gadā. Okeāna ceļa apkārt Āfrikai nav.

Amerikā savas impērijas aizsākumā vai spēkā: acteki jau vāc nodevas Meksikā, inki Andos tikai sāk lielo rāvienu. Līdz eiropiešiem vairāk nekā gadsimts. Viņiem 1400. ir vienkārši savs gads.

Kāda ir šī sajūta

Gads 1400: gads, kad briesmīgākais cilvēks pasaulē brauc no Samarkandas uz Alepo, un Londonā jaunais karalis nav pārliecināts, ka nosēdēs līdz ziemai.

XIV gadsimta mēris vairs nenopļauj pusi ielas uzreiz, bet pasaule pēc tā ir šķidra: cilvēku mazāk, zemes tukšas, cenas un tikumi nobīdījušies. Bruņinieki vēl bruņās, bet šaujampulveris jau nav rotaļlieta. Grāmatiespieduma nav. Ziņa iet mēnešiem.

Eiropa aizņemta ar sevi: divi pāvesti, divas dinastijas, viens bezgalīgs karš. Āzija aizņemta ar Timuru un dinastiju maiņu. Āfrika un Amerika dzīvo pēc saviem kalendāriem.

Kas seko

• 1402: osmaņu Ankaras katastrofa;
• 1405: Timura nāve, Džena He pirmais brauciens;
• 1410: Grunvalde;
• 1415: Azenkūra un portugāļu Seuta;
• 1453: Konstantinopoles krišana.

1400. gadā cilvēks no stepes ar vienu karagājienu vēl varēja ielikt pauzē gan turkus, gan ēģiptiešu sultānus, gan svešu Ķīnu plānos. Pēc viņa tāda mēroga impēriju no viena segla vairs nesalīmēt. Paliks valstis ar kanceleju, lielgabalu un floti. Timurs to nedzīvos. 1400. gadā viņš vēl ir seglā.

Gads 1500. Eiropa vēl domā, ka stāv pasaules centrā. Patiesībā portugāļi jau apbraukuši Āfriku, Kolumbs jau uzdūries Amerikai un līdz nāvei bija pārliecināts, ka tā ir Āzija. Šajā gadā vēl viena flote iet uz Indiju pēc pipariem, un pa ceļu «atrod» Brazīliju. Maskavā Ivans III izspiež zemes no Lietuvas. Itālijā franči un vietējie hercogi griežas par pilsētām. Reformācijas vēl nav. Luters pagaidām mūks, ne sprāgstoša paka.

Eiropa

Tas jau nav īsti viduslaiki un vēl nav tas «jaunais laikmets», ko pēc tam sauks par jauno laiku.

Itālija: galvenā skatuve. Franču karalis Luijs XII lec Lombardijā. Aprīlī pie Novāras satver Milānas hercogu Lodoviko Sforcu, to pašu, kas pasūtīja Leonardo. Milāna atkal franču. Pāvesti, Venēcija, imperators: visi šajā putrā ar saviem nažiem.

Svētā Romas impērija: kņazu lupatu sega. Augsburgā reihstāgs mēģina ieviest kaut kādu kārtību tiesās un apgabalos. Iznāk uz papīra.

Spānija pēc Izabellas un Ferdinanda jau izdzinusi ebrejus un musulmaņus no Granadas emirāta, tur tonnu amerikāņu «vēl nesaprastā» krasta un strīdas ar Portugāli, kurš okeāns.

Baznīca milzīga, bagāta, pieradusi pārdot indulgences un dzīvot kā galms. Līdz tam, kad to iesitīs Reformācija, palikuši 17 gadi. Pagaidām visi vēl viena Rietumu baznīca, ja neskaita jau sen atšķēlušos ortodoksālo Austrumu.

Drukā grāmatas. Mākslinieki Itālijā jau glezno ne tikai svētos anfas. Leonardo, Mikelandželo, Rafaēls: tieši šie gadi. Bet zemniekam tīrumā gads 1500 izskatās kā gads 1400, tikai nodokļi citi.

Jūra: kāpēc vispār Brazīlija

Portugāļu karalis Manuels I jau zina: Vasko da Gama 1498. gadā sasniedza Indiju apkārt Āfrikai. Garšvielas: tā ir nauda, kas nav jāatdod venēciešiem un arābu starpniekiem.

1500. gada 9. martā no Lisabonas iziet otra lielā flote uz Indiju: 13 kuģi, apmēram tūkstotis divi simti cilvēku, komandieris: Pedru Alvarešs Kabrals, muižnieks, ne liels jūrnieks, toties savējais. Ar viņu pieredzējuši kapteiņi, tostarp Bartolomeu Diašs, tas, kas pirmais apbrauca Āfrikas dienvidus.

Lai noķertu vajadzīgo vēju, viņi aiziet tālu uz rietumiem Atlantijā. 22. aprīlī redz kalnu. Tas ir nākamās Brazīlijas krasts. Kabrals nolemj: zeme ir portugāļu pusē Tordesiljasas līnijai (to Spānija un Portugāle novilka 1494. gadā: «jums rietumi, mums austrumi»). Liec krustu, raksta karalim, vienu kuģi dzen atpakaļ ar vēstuli. Vietējos satiek, apmainās dāvanām. Tad flote iet tālāk uz Āfriku un Indiju, kā plānots.

Spāņi tajā pašā gadā arī taustās pie šī krasta: Pinsons jau janvārī uzduras Brazīlijas ziemeļiem. Kurš «pirmais». Pēc tam strīdēsies vēsturnieki. Politiski uzvarēja papīrs: Brazīlija kļūs portugāļu, viss pārējais lielais Amerikas gabals: spāņu. Neviens vēl nezina, cik milzīgs ir kontinents. Kolumbs vēl dzīvs un joprojām jauc salas ar Āziju.

Indijā Kabralam iznāks slikti: Kalikutā faktoriju izgriezīs, viņš atbildēs ar uguni pa kuģiem, aizies pie cita kņaza, iekraus piparus un atgriezīsies nepilnā sastāvā. Shēma uz gadiem uz priekšu: tirdzniecība plus lielgabals.

Krievija

Valdnieks: Ivans III, vēlāk sauks par Lielo. Viņš jau savācis ap Maskavu Tveru, Novgorodu, kaudzi kņazistu, pārstājis klanīties Ordai. Divgalvainais ērglis uz zīmoga, ķieģeļu Kremlis, sieva kādreiz bija bizantiešu princese Sofija Paleologa, no turienes ieradums justies kā «trešajai Romai», kaut vārdi nāk mazliet vēlāk.

1500. gadā karš ar Lietuvas dižkunigaitiju. Iemesls vienkāršs: vairāki kņazi no pierobežas pārbēg pie Ivana kopā ar pilsētām. Lietuva to uzskata par vasalu zādzību. Ivans negaida un sit pirmais.

14. jūlijā pie Vedrošas upes, netālu no Dorogobužas, krievi sagrauj lietuviešu karaspēku. Gūstā iekrīt pats hetmanis Ostrogskis. Karš ilgs līdz 1503. gadam. Maskava paņems zemju gabalu uz rietumiem: Čerņigovu, Novgorodu-Seversku un citu. Tas nav «Ukrainas pievienošana» mūsdienu nozīmē. Tas ir bijušās Krievzemes gabalu savākšana, kas divsimt gadu sēdēja zem Viļņas.

Dienvidos sabiedrotais: Krimas hans. Ziemeļrietumos drīz iejauksies Livonija. Zeme vēl nav Pētera impērija un nav «Krievija» uz visām Eiropas kartēm, bet jau nav apanāžu komplekts.

Āzija

Osmaņi. Sultāns Bajazids II. Turki pabeidz venēciešu lupatas Grieķijā, karo jūrā. Konstantinopole jau pusgadsimtu turku. Līdz Suleimanam Lieliskajam vēl paaudze.

Irāna. Pēc gada, 1501., jaunais Ismailis no Sefevidu dzimtas ieņems Tebrizu un sāks šiītu impēriju. 1500. gadā tas vēl gatavojas: nomadi, ordenis, veiksme.

Centrālāzijā uzbeku hans Muhameds Šeibani ieņem Buharu un Samarkandu. Timura mantinieki vājinās.

Indija. Lielo Mogolu impērijas vēl nav (Baburs nāks 1526. gadā). Ziemeļos Deli sultanāts nīkst. Malabaras krastā: kņazi kā Kalikutas zamorins, caur kuriem iet pipari. Portugāļi tikai iespiežas.

Ķīna. Minu dinastija. Imperators Hundži. Zeme bagāta, milzīga, pret Džena He tālajiem braucieniem jau atdzisusi. Eiropai gandrīz neredzama, sev šķiet vidus.

Japāna sadrumstalotībā, līdz Tokugavu apvienošanai simts gadi.

Amerika, pagaidām bez vārda «kolonija»

Acteki Meksikā virsotnē: Tenočtitlana, milzīga pilsēta uz ūdens. Inki Andos tur impēriju no kalniem līdz krastam. Ne vieni, ne otri nezina, ka pēc divdesmit-trīsdesmit gadiem nāks cilvēki ar zirgiem, bakām un zelta slāpēm. Kortess izkāps 1519. gadā. Pagaidām 1500. viņiem: savs parasts karu un nodevu gads.

Karību jau dega mēris un verdzība: Kolumbs un viņa mantinieki iekārtojuši salās pasaules laušanu. Kontinents vēl gandrīz neskarts.

Kāda ir šī sajūta

Gads 1500: gads, kad pasaules karte plīst, bet lielākās daļas cilvēku galvās tā vēl apaļa pa vecam: Jeruzaleme centrā, zemes mala kaut kur aiz Portugāles.

Karalis Lisabonā skaita piparus. Karalis Kastīlijā skaita salas. Kņazs Maskavā skaita pilsētas pie Desnas. Pāvests skaita indulgences. Mākslinieks Florencē skaita ķermeņa proporcijas.

Neviens šajā gadā nesaka «mēs dzīvojam globalizācijas slieksnī». Viņi saka: musons, ķecerība, tēva mantojums, garšviela, krusts uz jauna krasta.

Kas seko

• 1501: Sefevidi Irānā;
• 1503: Maskavas un Lietuvas miers, šī kara beigas;
• 1517: Luters un 95 tēzes;
• 1519-1521: Kortess un acteku beigas;
• 1522: Magelāna kuģis apbrauks zemi.

1500. gadā Brazīlija iekrīt Eiropas burtnīcā gandrīz nejauši, un Vedroša pierāda, ka Maskava jau nav Viļņas jaunākais brālis. Okeāns kļuva par ceļu. Sauszeme starp Smoļensku un Brjansku, arī.

Gads 1600. Japāna beidz pusotru gadsimtu pilsoņu karu ar vienu kauju. Anglija izsniedz tirgotājiem papīru tirdzniecībai ar Indiju, no tā izaugs impērija. Romā laukumā dedzina mūku par idejām par bezgalīgu kosmosu. Maskavā valda Boriss Godunovs: viņš nav no vecās Rurikoviču dinastijas, un zeme vēl nezina, ka pēc gada sāksies briesmīgs bads, un tad Juku laiks.

Eiropa

• 17. februāris, Roma, Campo de' Fiori. Sadedzināts Džordāno Bruno: mūks, filozofs. Viņu tiesāja inkvizīcija par ķecerību: viņš teica, ka Visums ir bezgalīgs un pasauļu ir daudz, un nepiekrita atteikties. Uguns: publiska. Pēc deviņiem gadiem, 1609., Galilejs savāks tālskati, vērsīs to pret debesīm un ieraudzīs kalnus uz Mēness un Jupitera pavadoņus. Tas ir, idejas, par kurām Bruno sodīja, drīz sāks pārbaudīt ar instrumentiem. Pats Galilejs nonāks baznīcas tiesā daudz vēlāk, 1633. gadā.
• 31. decembris. Anglijas karaliene Elizabete I paraksta Angļu Austrumindijas kompānijas hartu. Tā nav valsts, bet tirgotāju biedrība: karaliene dod tiem monopolu tirgoties «uz austrumiem no Labās cerības raga», tas ir, ar Indiju un tālāk. Sākumā garšvielas un audumi. Vēlāk šī kompānija turēs veselus Indijas apgabalus un vāks tur nodokļus. Holandieši savu Austrumindijas kompāniju izveidos 1602. gadā un uzreiz sāks izspiest portugāļus no garšvielu salām.
• Francija: karalis Anrī IV jau samierinājis katoļus un protestantu ar Nantes ediktu (1598). 1600. gadā viņš karo ar Savoju par pilsētu Saluco. Vienlaikus franči mēģina nostiprināties Kanādā: karalis dod kapteinim tiesības uz kažokādu tirdzniecību, parādās Tadusakas faktorija.
• Zviedrija: Linkēpingā Lielajā nedēļā sodā karaļa Sigismunda (viņš arī Polijas karalis) atbalstītājus. Varu ņem viņa tēvocis Kārlis: drīz viņš kļūs par Kārli IX.
• Pie Prāgas satiekas astronomi Tiho Brahe un Johans Keplers. Vienam labākie zvaigžņu novērojumi Eiropā, otram: jauna orbītu matemātika. No šīs tikšanās pēc tam iznāks planētu kustības likumi.
• Spānija joprojām šķiet Eiropas pirmā lielvalsts: sudrabs no Amerikas, milzīgas kolonijas, glezniecības un literatūras «zelta laikmets». Bet kase jau caura. Portugāle kopš 1580. gada zem vienas kronas ar Spāniju: to sauc par Ibērijas ūniju.

Krievija

Cars: Boriss Godunovs. Pēdējais likumīgais Rurikovičs, Fjodors Ivanovičs, mira 1598. gadā bez bērniem. Zemskis sobors izvēlējās Borisu: viņš bija Fjodora svainis un daudzus gadus faktiski valdīja pie viņa. Daudziem bojāriem tas ir «ne tas» cars, ne no vecās dinastijas.

Godunovs nostiprina dienvidu robežu (ceļ cietoksni Carev-Borisovu), virza krievus Sibīrijā, domā ievest Maskavā zinātniekus no vācu zemēm un pat kaut ko līdzīgu universitātei. Iznāks slikti: traucē gan neuzticība, gan tas, ka zeme tagad nokritīs nelaimē.

Starp dižciltīgajām ģimenēm, no kurām viņš baidās: Romanovi. Tie ir Ivana Bargā pirmās sievas radinieki. 1600.-1601. gadā pret tiem ierosina lietu par «burvestību» pret caru. Dzimtas galvu, Fjodoru Ņikitiču Romanovu, ar varu apcirpj par mūku un dod vārdu Filarets. Tā toreiz novāca bīstamu cilvēku bez nāvessoda: viņš dzīvs, bet kā bojārs un iespējams ietekmes pretendents, iznīcināts. Sievu arī nosūta uz klosteri.

Vēstures ironija: pēc dažiem gadiem sāksies Juku laiks, Godunovi ies bojā, un tieši šis Filarets kļūs par patriarhu, un viņa dēls Mihails 1613. gadā kļūs par pirmo Romanovu dinastijas caru. 1600. gadā Godunovs vienkārši tīrīja lauku.

Jau tuvu cits: no 1601. gada trīs gadus pēc kārtas būs ražas neveiksme un bads. Gāja bojā simtiem tūkstošu. Pēc tam parādīsies samozvanis Viltus Dmitrijs, un valsts uz laiku gandrīz izjuks. Pašā 1600. gadā tas vēl nav redzams: tikai saspringts klusums.

Āzija

Japāna. 21. oktobris: kauja pie Sekigaharas. Pusotru gadsimtu kņazi grieza viens otru (Sengoku laikmets). Zemi gandrīz savāca Oda Nobunaga un Tojotomi Hidejoši, bet Hidejoši mira 1598. gadā, atstājot mazgadīgu dēlu. Regenti sastrīdējās.

Šaurajā Sekigaharas ielejā satiekas divas vasalu koalīcijas: «austrumu» ar Tokugavu Iejasu priekšgalā un «rietumu» ar Išidu Micunari. Migla, dubļi, dažas kaujas stundas. Izšķir nodevība: daļa rietumu armijas (Kobajakava) pāriet Tokugavas pusē. Rietumi sisti, Išidu pēc tam sodīs.

Iejasu pēc tam ir Japānas saimnieks. Šoguna titulu viņš ņems 1603. gadā. Sāksies Edo laikmets: galvaspilsēta faktiski Edo (nākamā Tokija), miers valsts iekšienē gandrīz 250 gadus, stingra kņazu kontrole. Kristiešiem un portugāļu tirgotājiem tā nav laba ziņa. Vēlāk Japānu gandrīz aizvērs no ārējās pasaules.

Starp citu, Tokugavam šajā karā bija eiropiešu lielgabali. 1600. gada pavasarī līdz Japānai aizbrauca holandiešu kuģis «Liefde». No visas komandas dzīvi palika apmēram divi desmiti, starp tiem anglis Viljams Adamss. Viņa lielgabali noderēja. Adamss pēc tam paliks Japānā uz mūžu.

Ķīna. Minu dinastija vēl valda, bet jau vājinās: kases zagšana, smagi nodokļi, ziemeļos paceļas mandžūri. Jauno Cjinu dinastiju viņi uzstādīs 1644. gadā.

Indija. Lielo Mogolu impērija pie padišaha Akbara, viena no bagātākajām lielvalstīm pasaulē. Akbars mirs 1605. gadā. Galms relatīvi reliģiski iecietīgs, kase milzīga.

Osmaņu impērija vēl milzīga, bet Suleimana labākie gadi aiz muguras. Kaimiņš: šiītu Sefevidu Irāna, mūžīgais pretinieks.

Amerika un jūras

• 19. februārī Peru izceļas vulkāns Huanjaputina: viens no spēcīgākajiem izvirdumiem Dienvidamerikas vēsturē. Pelni uz gadiem, ražas neveiksmes. Daži to saista arī ar badu Krievijā 1601.-1603. gadā (caur atdzišanu), kaut tas ir strīdīgi.
• Brazīlija jau ir portugāļu cukura kolonija: plantācijas, vergi no Āfrikas. Spāņu Amerika dzīvo no Potosi raktuvju sudraba. Acteku un inku impēriju jau sen nav.
• Holandieši iet apkārt pasaulei. Pie Manilas van Norts nogremdē spāņu galeonu.

Kāda ir šī sajūta

Gads 1600: jau ne viduslaiki, vēl ne «mūsu» XVII gadsimts ar zinātnisko revolūciju un absolūtismu pilnā veidā.

Tirgotāju kompānija no karalienes saņem tiesības vest lietas kā maza valsts. Japāna vienā dienā izvēlas, kurš valdīs divarpus gadsimtus. Baznīca soda cilvēku par kosmosu, un tajā pašā Eiropā jau savāc lēcas. Maskava mēģina izskatīties pēc stipras caristes un vienlaikus griež savus bojārus līdz saknei.

Kas seko

• 1601-1603: bads Krievijā;
• 1603: Iejasu oficiāli šoguns; Anglijā mirs Elizabete, kroni ņems Džeimss: Anglijas un Skotijas personālūnija;
• 1605: Godunova nāve, pilnā Juku laika sākums;
• 1618: Trīsdesmitgadu karš Eiropā.

1600. gadā ir harta uz okeānu, ugunskurs uz romiešu laukuma un sešas stundas japāņu aiza. Kurš uzvarēja lauku: uzdeva sauszemes noteikumus. Kurš izrakstīja papīru uz garšvielām: uzdeva jūras noteikumus.

Gads 1700. Eiropa pāriet uz jaunu kalendāru. Ziemeļos trīs valstis nolemj, ka jaunais zviedru karalis ir viegla laupījums. Rietumos mirst bezbērnu Spānijas karalis, un viss kontinents gatavojas dalīt viņa impēriju. Krievijā Pēteris tikko samierinājies ar turkiem un uzreiz lec uz Baltiju. Gads sākas kā aprēķins. Beidzas ar krievu sakāvi pie Narvas.

Eiropa: divi kari uzreiz

Ziemeļu karš sākas

Zviedrija 1700. gadā: Baltijas lielvalsts. Tai pieder Somija, Igaunija, Livonija (aptuveni mūsdienu Igaunija un Latvija), Ingrīja (zeme ap nākamo Pēterburgu) un Ziemeļvācijas gabali. Karalim Kārlim XII tikai 18 gadi. Kaimiņi domā: puika, tagad atņemsim krastu.

Pret Zviedriju veidojas savienība:

• Dānija-Norvēģija,
• Saksija un Žečpospoļita (tiem viens valdnieks: Augusts II Stiprais),
• Pētera I Krievija.

Februārī saksi bez kara pieteikuma lec pie Rīgas. Dāņi sit Zviedrijas sabiedroto Holšteinā.

Kārlis neapjukās. Vasarā viņš pēkšņi izkāpj pie Kopenhāgenas. Dānija ātri lūdz mieru (Travendāla, augusts) un iziet no kara. Angļi un holandieši tam pat palīdz ar floti: viņiem vajag mierīgu Baltiju, jo rietumos tūlīt uzliesmos cits karš.

Pēteris uzzina, ka ar Osmaņu impēriju beidzot noslēgts miers uz 30 gadiem, un 1700. gada 30. augustā pieteic karu Zviedrijai. Iepriekšējs vienkāršs tautai: zviedri kādreiz apvainojuši caru Rīgā. Īstais mērķis: atgūt izeju uz Baltijas jūru, zaudētu jau Juku laikā.

Krievu armija: liela, slikti apmācīta, ar svešzemju komandieriem. Aplenc zviedru cietoksni Narvu. Kārlis met Dāniju, dzen armiju Igaunijā. 1700. gada 30. novembrī (pēc jaunā stila) apmēram 10 tūkstoši zviedru sit 30-40 tūkstošus krievu. Vētra, sniegs, panika, padodas lielgabali. Pēteris tajā brīdī jau aizbraucis no nometnes, karaspēku atstājis ģenerālfeldmaršalam de Kroā. Kauns pilnīgs.

Kārlis nolemj, ka Krievija vairs nav bīstama, un aiziet sist Augustu Polijā. Tā ir kļūda uz deviņiem gadiem. 1709. gadā būs Poltava. 1721. gadā Zviedrija zaudēs lielvalsts statusu, Krievija dabūs Baltiju un kļūs par impēriju. Bet pašā 1700. gadā uzvarētājs viens: astoņpadsmitgadīgais zviedrs.

Spāņu mantojums: bumba ar pulksteni

1. novembrī mirst Kārlis II Spāņu. Pēdējais spāņu Habsburgs, bez bērniem, slims. Testamentā tronis: Anžu Filipam, franču karaļa Luija XIV mazdēlam. Luijs pieņem kroni mazdēlam: tas kļūst par Filipu V.

Spānija toreiz, ne tikai Spānija. Tā ir Dienviditālija, spāņu Nīderlande, milzīga Amerika. Ja Francija un Spānija nonāks zem viena ģimenes jumta, pārējā Eiropa nosmaks. Anglija, Holande, Austrija to nepacietīs. Karš par Spānijas mantojumu sāksies 1701. gadā un ilgs līdz 1714. gadam.

Novembrī Brandenburgas kūrfirsts vienojas ar imperatoru: par palīdzību nākamajā karā viņu pacels par Prūsijas karali. Kronēšana: 1701. gadā. Tā piedzimst karaļvalsts, no kuras pēc tam iznāks Bismarka Vācija.

Kalendārs

No 1. janvāra protestantu Rietumeiropa (izņemot Angliju) pāriet uz Gregora kalendāru, to, ko lietojam tagad. Jūlija jau atpalika par 10-11 dienām. Krievija tajā pašā dienā sāk skaitīt gadus «no Kristus dzimšanas», ne «no pasaules radīšanas», kā Bizantijā. Pašu Gregora kalendāru Pēteris ieviesīs tikai 1918. gadā: jau ne viņš, bet boļševiki; 1700. gadā vienkārši maina gada skaitīšanas punktu un Jauno gadu pārliek uz 1. janvāri.

Krievija

Pēteris I valda jau sen, bet «eiropisko» caru viņu dara tieši šie gadi. Tikko beidzies Lielais vēstniecība: viņš pats brauca mācīties kuģu būvi Holandē un Anglijā. Strēļņikus pēc 1698. gada dumpja nežēlīgi apspieda. Bārdas griež, floti būvē.

Narva 1700: pazemojums. Pēteris nelūzt: sāk no jauna kalt armiju, liet lielgabalus, būvēt floti. Pēc trim gadiem ieliks Sanktpēterburgu: uz zemes, kas vēl jāatkaro.

Āzija

Ķīna. Cjinu dinastija, imperators Kansi. Zeme pēc mandžūru iekarojuma jau relatīvi mierīga, milzīga, spēcīga. Eiropa Pekinam: tāla eksotika, ne līdzvērtīgs partneris.

Indija. Lielo Mogolu impērija pēc Akbara un Aurangzeba sāk plīst: pārāk liela, pārāk daudz karu. Eiropiešu kompānijas (angļu, holandiešu, franču) pagaidām sēž ostās un tirgojas, nevalda.

Osmaņu impērija nesen zaudējusi lielu karu ar austriešiem (Karlovicu miers 1699). Vīni viņi vairs neieņems. Vēl impērija, bet jau ne tā, kas Suleimana laikā.

Japāna aizvērta. Tokugavu šogunāts. Svešiniekiem gandrīz nedrīkst, kristietība aizliegta. Divarpus gadsimtu relatīva iekšējā miera turpinās.

Amerika un okeāns

26. janvārī pie Ziemeļamerikas Klusā okeāna krasta, milzīga Kaskādijas zemestrīce (aptuveni 9 balles). Cunami caur okeānu aiziet līdz Japānai. Eiropieši uz vietas to gandrīz nefiskē: koloniju tur vēl maz.

Angļu, franču, spāņu kolonijas Amerikā jau stāv. Cukurs no Karību, Kanādas kažokādas, Meksikas un Peru sudrabs. Verģu darbs no Āfrikas: parasta šīs mašīnas daļa. Pensilvānijā Viljams Penns sāk runāt par melno atbrīvošanu, tas pagaidām retums un pulciņš, ne impēriju politika.

Brazīlija dod Portugālei arvien vairāk zelta (Minasžeraisa tieši šajos gados ieskrienas).

Zemes iedzīvotāju skaits: apmēram 600-700 miljoni. Vairāk nekā puse: Āzijā.

Kāda ir šī sajūta

Gads 1700: gads, kad vecās impērijas vēl izskatās mūžīgas, bet jaunās jau nāk pa durvīm.

Zviedrija šķiet nepārspējama, un pēc divdesmit gadiem to nostums no Baltijas. Spānija šķiet pasaules mēroga, un tās mantojumu izķēdīs karš. Krievija šķiet atpalikusi, un pēc Narvas Pēteris no sakāves uztaisīs programmu uz mūžu.

Luijs XIV vēl «saules karalis», bet Franciju drīz izmocīs karš par Spānijas kroni. Ņūtons jau uzrakstījis «Principia», zinātne ir, bet karaļi visu izlemj ar lielgabaliem.

Kas seko

• 1701: karš par Spānijas mantojumu un Prūsijas karaļvalsts;
• 1703: Pēterburgas ielikšana;
• 1707: Anglija un Skotija kļūs par Lielbritāniju;
• 1709: Poltava;
• 1714: Spānijas kara beigas, britu tronī Hanoveri;
• 1721: Nīštates miers, Krievija pasludina sevi par impēriju.

1700. gadā vēl varēja izlikties, ka Baltija uz mūžu ir zviedru, un Maskava uz mūžu tālu no Eiropas. Pēc Narvas Pēteris šo izlikšanos ienīda. Kārlis nolēma, ka uzvarējis. Abi kļūdījās termiņos.

Gads 1800. Napoleons vēl nav imperators: viņš ir Pirmais konsuls, cilvēks, kurš jau paņēmis varu Francijā pēc revolūcijas. Jūnijā viņš gandrīz zaudē kauju Itālijā un tajā pašā dienā to uzvar, un pēc tam viņu gandrīz vairs nevar noņemt. Amerikā galvaspilsētu pārved uz nepabeigtu Vašingtonu. Krievijā Pāvils I strīdas ar vakardienas sabiedrotajiem un flirtē ar Bonapartu. Līdz Pāvila slepkavībai paliek nedaudz vairāk par gadu.

Eiropa un Napoleons

Francija pēc 18. brimēra apvērsuma (1799. gada novembris) vairs nav tā revolūcijas republika ar bezgalīgām sapulcēm. Napoleons Bonaparts, ģenerālis no Korsikas, stāv valsts priekšgalā kopā ar diviem citiem konsuliem, bet lemj viņš.

Notiek Otrās koalīcijas karš: Austrija un Britānija pret Franciju (Krievija no šīs kompānijas tikko iziet). Pavasarī Napoleons ved armiju pāri Alpiem caur Lielā Senbernāra pāreju, lielgabalus velk uz ragavām; tas vēlāk kļūs par leģendu.

14. jūnijs: Marengo kauja (Itālijas ziemeļi, pie Alesandrijas). No rīta austrieši gandrīz sagrauj frančus. Vakarā pienāk ģenerāļa Dezē pastiprinājums. Dezē iet bojā, bet uzbrukums apgriež kauju. Napoleons no gandrīz zaudētāja kļūst par «Francijas glābēju». Politiski tas ir svarīgāk par lielgabaliem: pēc Marengo viņa vara mājās nostiprinās. Austrija sāk domāt par mieru. To parakstīs Linevilā 1801. gada februārī.

Tajā pašā dienā Kairā nogalina ģenerāli Klēberu, to, kuru Napoleons atstāja komandēt Ēģiptes armiju. Franči Ēģiptē vēl turas, bet ekspedīcija jau ir lemta bojāejai: 1801. gadā viņiem būs jāaiziet.

2. aprīlī Vīnē pirmo reizi izpilda Bēthovena Pirmo simfoniju. Blakus dārd kari, un jau tiek rakstīta XIX gadsimta mūzika.

Napoleons dibina Francijas Banku. Valstij vajag naudu un kārtību finansēs pēc desmit revolūcijas gadiem.

Rudenī franči nodod Maltu britiem. Sala, ko Napoleons atņēma ceļā uz Ēģipti, kļūst britu, un paliks tāda pusotru gadsimtu.

Ievēl jaunu pāvestu: Piju VII. Iepriekšējo, Piju VI, franči veda kā gūstekni; apbedī ar nokavēšanos.

Krievija

Imperators: Pāvils I, Katrīnas Lielās dēls. Ass cilvēks, mīl kārtību un musitru, necieš, kad sabiedrotie uzvedas kā saimnieki.

Nesen krievi kopā ar turkiem un austriešiem karoja pret frančiem: Ušakovs ņēma Korfu, Suvorovs gāja pa Itāliju un Šveici. Suvorovs mirst 1800. gadā. Pāvils apvainojas uz Austriju un īpaši uz Angliju (angļi neatdod Maltu, kaut Pāvils uzskatīja sevi par Maltas bruņinieku aizbildni).

Viņš apgriež politiku:

• meklē mieru ar Napoleonu;
• savāc ar Dāniju, Zviedriju un Prūsiju «bruņoto neitralitāti»: būtībā savienību pret britu kontroli pār jūrām;
• 1801. gada sākumā pat aizsūtīs kazakus traks gājienā «uz Indiju», lai nobiedētu angļus. Līdz Indijai viņi nenonāks. Pāvilu nogalinās paša guļamistabā 1801. gada martā. Oficiāli teiks: insults. Patiesībā: gvardes sazvērestība. Tronī kāps dēls Aleksandrs I.

1800. gadā Gruziju (Kartli-Kaheti) jau gatavo pievienošanai; ukazs iznāks 1801. gada janvārī, vēl pie Pāvila. No turienes pēc tam ies kari ar Persiju un Turciju Kaukāzā.

Britānija un Īrija

Parlaments pieņem Unijas aktu: no 1801. gada 1. janvāra Lielbritānija un Īrija kļūs par vienu karaļvalsti: Apvienoto Karalisti Lielbritāniju un Īriju. Viens monarhs, viens parlaments Londonā. Īrijas parlamentu aizver. Katoļiem joprojām gandrīz nav politisku tiesību. Dublinai tas ir trieciens. Londonai: veids, kā noturēt salu pēc 1798. gada sacelšanās.

Britānija karā ar Franciju gandrīz bez pārtraukuma. Flote: tās galvenā trumpja. Nelsons vēl nav Trafalgāra (tas ir 1805), bet jūra jau ir britu.

Holandiešu Austrumindijas kompānija no 1. janvāra juridiski mirusi: valsts paņem kolonijas sev. Tirgotāju impēriju-kompāniju laikmets nodzīvo pēdējās desmitgades.

Amerikas Savienotās Valstis

Valstij 24 gadi. Prezidents: Džons Adamss, federālists. Galvaspilsētu pārnes no Filadelfijas uz Vašingtonu. 1. novembrī Adamss kā pirmais no prezidentiem pārnakšņo Baltajā namā, māja vēl mitra, nepabeigta.

Aprīlī dibina Kongresa bibliotēku.

Notiek 1800. gada prezidenta sacīkste: Adamss pret Tomasu Džefersonu. Vēlēšanas izrādīsies tik netīras un samudžinātas, ka prezidentu izvēlēsies Pārstāvju palāta. Uzvarēs Džefersons. Mierīga partiju maiņa: jaunai republikai nekas pašsaprotams.

Iedzīvotāju apmēram 5,3 miljoni. Gandrīz miljons: vergi. Filadelfijā brīvie melnādainie iesniedz Kongresā petīciju pret vergu tirdzniecību.

Ar Franciju beidz neizsludināto jūras karu (Quasi-War): septembrī līgums Mortefontēnā.

Pēc trim gadiem Džefersons nopirks no Napoleona Luiziānu un dubultos ASV teritoriju. 1800. gadā to vēl nezina: Spānija tikko slepeni atdod Luiziānu Francijai.

Āzija un pārējā pasaule

Ķīna. Cjiņu dinastija. Lielais imperators Cjaņluns atteicās no troņa 1796. gadā, lai nevaldītu ilgāk par vectēvu, bet līdz 1799. gadam vēl stāvēja dēla mugurā. Valsts milzīga, pašpārliecināta. Britu Makārtnija sūtniecību 1790. gados Pekina pieklājīgi izraidīja: «mums ir viss». Opija kari: pēc četrdesmit gadiem.

Indija. Britu Austrumindijas kompānija vairs tikai netirgojas: tā karo ar marathiem un tur subkontinenta gabalus. Mogolu padišahs Deli: drīzāk dekorācija.

Osmaņu impērija mēģina izdzīt frančus no Ēģiptes. Iet slikti, kamēr nepievienojas angļi.

Japāna joprojām slēgta. Tokugavu šogunāts.

Haiti notiek sava vergu revolūcija. Francija vēl cer atgūt koloniju. 1804. gadā Haiti kļūs par pirmo neatkarīgo melnādaino valsti.

Kāda ir šī sajūta

1800. gads: pauze starp revolūciju un impēriju.

Revolūcija Francijā vairs nav jakobīņu gaļas mašīna un vēl nav imperatora galms. Napoleons konsula pelēkā surdutā uzvar Itāliju un vienlaikus dibina banku. Bēthovens raksta pirmo simfoniju. Adamss iebrauc mājā, ko vēlāk sauks par Balto namu. Pāvils raksta vēstules Napoleonam un dusmojas uz Londonu.

Pasaule vēl kārtu, vēl buru, vēl vergu. Bet jau ir ASV ar varas maiņu caur vēlēšanām, Francija ar vienotu civilkodeksu (to pieņems 1804. gadā), Britānija ar fabrikām un ogli.

Kas būs tālāk:

• 1801: Britānijas un Īrijas unija; Pāvila slepkavība; Linevilas miers;
• 1804: Napoleons imperators; Haiti neatkarība; Napoleona kodekss;
• 1805: Trafalgāra un Austerlica;
• 1812: gājiens uz Krieviju;
• 1815: Vaterlo.

1800. gadā XIX gadsimts pēc kalendāra jau ir sācies, bet pēc sajūtas vēl nav. Vēl var iedomāties, ka pēc Marengo nāks ilgs miers. Nenāks.

Gads 1900. Pēc kalendāra tas ir XIX gadsimta pēdējais gads. Pēc sajūtas, jau divdesmitais: elektrība, metro, cepelīns, kvanti. Un vienlaikus: soda ekspedīcijas, sūtniecību aplenkums Pekinā, fermeri ar šautenēm pret Britu impēriju. Pasaule sadalīta gandrīz visa. Ķīna mēģina izgrūst svešos un dabū astoņas armijas uzreiz.

Ķīna: «bokseri»

Ķīnas ziemeļos vairākus gadus aug jihetuaņu kustība: «Taisnības un miera vienības». Eiropieši sauc tos par bokseriem: viņi nodarbojās ar vingrošanu kaujas mākslu stilā un ticēja, ka amuleti aizsargās no lodes.

Kāpēc sprādziens. Pēc Ķīnas sakāves pret Japānu 1895. gadā lielvalstis sagrieza sev «ietekmes sfēras»: ostas, dzelzceļus, misijas, koncesijas. Misionāri, tirgotāji, inženieri: daudziem ķīniešiem tas lauž ciemu, templi un cieņu. Sausums un bads pievieno niknumu. Sauklis vienkāršs: projām ārzemniekus un kristietību.

1900. gada pavasarī vienības dedzina baznīcas, nogalina misionārus un ķīniešus-kristiešus, plēš sliedes. Imperatores atraitne Cisi vispirms svārstās, tad faktiski nostājas viņu pusē. Jūnijā nogalina vācu sūtni Keteleru. Sākas Pekinas sūtniecību kvartāla aplenkums: apmēram 55 dienas. Kvartālā ieslēgti diplomāti, apsardzes kareivji, civilie: krievi, angļi, franči, amerikāņi, japāņi, vācieši un citi.

Pret Ķīnu savācas astoņu lielvalstu alianse: Japāna, Krievija, Britānija, Francija, ASV, Vācija, Itālija, Austroungārija. Ņem Dagu fortus, kaujas par Tjaņdziņu, augustā ņem Pekinu. Galms bēg uz Siaņu. Sabiedrotie izlaupa galvaspilsētu, arī tas ir stāsta daļa, ne tikai «sūtniecību glābšana».

Krievija atsevišķi ieved karaspēku Mandžūrijā: tur jihetuaņi sit pa Ķīnas Austrumu dzelzceļu, ko cēla Krievija. Mandžūrijas okupācija vēlāk kļūs par vienu no kara ar Japānu cēloņiem 1904.-1905. gadā.

Mieru noformēs 1901. gada septembrī ar «Bokseru protokolu»: milzīga kontribūcija uz 39 gadiem, ķīniešu ierēdņu nāvessodi un izsūtīšana, tiesības turēt karaspēku pie sūtniecībām, Dagu fortu iznīcināšana. Cjiņu dinastija pēc tam vairs neatgūsies. 1911. gada revolūcija tuvu.

ASV tajā pašā gadā virza «atvērto durvju» politiku: Ķīnu negriezt kolonijās, bet atstāt tirgu pieejamu visiem. Patiesībā arī tā ir impērija, tikai tirdzniecības.

Āfrika: angļu-būru karš

Dienvidāfrikā notiek otrais angļu-būru karš (kopš 1899). Būri, holandiešu kolonistu pēcteči, viņiem divas republikas: Transvāla un Oranžas Brīvvalsts. Pazemē zelts un dimanti. Britānija grib kontroli.

Sākumā būri sit angļus. Tad impērija atsūta milzīgu armiju. 1900. gadā briti ņem galvaspilsētas un formāli pievieno republikas. Karš nebeidzas: būri aiziet partizānos. Angļi atbild ar nometnēm ģimenēm: daudz sieviešu un bērnu mirst no slimībām. Miers būs 1902. gadā. Pēc astoņiem gadiem no tā izvārīs Dienvidāfrikas Savienību.

Franči tajā pašā gadā nostiprina Čadu. «Cīņa par Āfriku» gandrīz pabeigta: kartē gandrīz vairs nav «neviena».

Eiropa un zinātne

Parīzē Pasaules izstāde un olimpiskās spēles (otrās modernās, ļoti haotiskas: sports sajaukts ar gadatirgu). Atver pirmos Parīzes metro kilometrus.

2. jūlijā pirmais gaisakuģa cepelīna LZ 1 lidojums.

Vācu fiziķis Makss Planks raksta darbu, ar kuru sākas kvantu fizika: gaisma un enerģija izstarojas porcijās, ne nepārtrauktā plūsmā. Toreiz tas izskatās kā formula krāsnij. Pēc paaudzes no tā būs atoms un elektronika.

Freids publicē «Sapņu tulkojumu». Psihoanalīze ienāk kultūrā.

Londonā arodbiedrības un sociālisti savāc komiteju, no kuras 1906. gadā piedzims Leiboristu partija.

Vācija jau ir otrā industriālā lielvalsts pasaulē pēc ASV, apdzen Britāniju tēraudā. Eiropa pārliecināta par sevi. Līdz pasaules karam 14 gadi.

Krievija

Cars: Nikolajs II. Impērija milzīga, rūpniecība aug, Transsibīrijas dzelzceļš gandrīz saslēdzas. Bet iekšā jau vārās: strādnieku pulciņi, studenti, nacionālās pierobežas.

1900. gadā galvenā ārējā lieta: Ķīna un Mandžūrija. Krievu kareivji Pekinā un uz ĶĀD. Šķiet, ka Tālie Austrumi «mūsu». Pēc četriem gadiem Japāna to apstrīdēs un uzvarēs.

Toļa polārā ekspedīcija dodas uz ziemeļiem. Tā vēl ir atklājēju impērija, ne tikai žandarmu.

Amerika

Prezidents Maklinlijs. ASV pēc kara ar Spāniju (1898) jau tur Filipīnas, Puertoriko, ietekmē Kubu. Jauna impērija bez vārda «impērija».

Septembrī viesuļvētra iznīcina Galvestonu Teksasā: seši-astoņi tūkstoši bojāgājušo, viens no briesmīgākajiem dabas triecieniem ASV vēsturē.

Dolaru uzliek uz zelta standarta. Flote pieņem pirmo moderno zemūdene «Holland».

No 1901. gada 1. janvāra Austrālijas kolonijas kļūs par vienu dominiju: Austrālijas Savienību. Likumu pieņem iepriekš.

Kāda ir šī sajūta

1900. gads: spožums un vardarbība uz vienas pastkartes.

Parīze rāda gaismu un mašīnas. Pekina deg un to izlaupa. Laboratorijā piedzimst kvants. Dienvidāfrikā impērija mācās, ka fermera šautene un nometne ģimenēm, arī «civilizācija». Ķīna dabū rēķinu, ko nevarēs samaksāt bez pazemošanas.

Pasaule pārliecināta, ka progress ir bezgalīgs un baltais cilvēks to vada. Pēc 14 gadiem tā pati Eiropa nogalinās miljonus savējo. Pēc 17 kritīs Krievijas monarhija. Pēc 11: Ķīnas.

Kas būs tālāk:

• 1901: Viktorijas nāve; Maklinlija slepkavība, prezidents kļūs Rūzvelts; Bokseru protokols;
• 1903: Raitu brāļu lidmašīna;
• 1904-1905: Krievijas-Japānas karš;
• 1905: revolūcija Krievijā;
• 1914: Pirmais pasaules karš.

1900. gadā XIX gadsimts iekārtoja sev atvadu uguņošanu un nepamanīja, ka dakts jau gruzd.

Gads 2000. Pusnakti sveic ar uguņošanu visās laika joslās. Datoriem paredzēja pasaules galu divu ciparu dēļ datumā, gandrīz nekas nesalūza. Salūza kas cits: interneta burbulis, Amerikas vēlēšanas, miers Tuvajos Austrumos. Krievijā jauns prezidents. Belgradā buldozers brauc uz parlamentu. Līdz 11. septembrim paliek sešpadsmit mēneši.

2000. gada problēma

Daudzas programmas glabāja gadu ar diviem cipariem: 99, tad 00. Baidījās, ka bankas, elektrostacijas, lidmašīnas un raķetes nolems, ka iestājies 1900. gads. Valdības un uzņēmumi vairākus gadus laboja kodu. Naktī uz 1. janvāri pasaule aizturēja elpu.

Notika sīki traucējumi. Katastrofas nebija. Pēc tam vieni teica: «velti panikojām». Citi: «nenotika, jo laboja». Un viens, un otrs mazliet taisnība.

Tajā pašā Jaungada naktī Boriss Jeļcins televīzijā negaidīti atkāpjas. Prezidenta pienākumus pārņem Vladimirs Putins. Tas nav datora kļūme. Tā ir laikmeta maiņa Krievijā.

Krievija

26. martā Putinu ievēl par prezidentu pirmajā kārtā. Valsts pēc deviņdesmitajiem grib kārtību. Notiek otrais Čečenijas karš: Groznija jau ieņemta ziemā, karš nav beidzies.

12. augustā Barenca jūrā mācībās grimst atomzemūdene «Kurska». 118 cilvēki. Vairākas diennaktis valsts skatās, kā vara saka vienu, bet izglābt nevienu neizdodas. Pirmais lielais trieciens tēlam «viss zem kontroles».

Internetu Krievijā lieto niecīgi procenti. Mobilais vēl nav katram. Nafta dārdzina: ekonomika pēc 1998. gada krīzes sāk atvilkt elpu.

ASV

Prezidents vēl Bills Klintons, pēdējais gads. 7. novembrī vēlēšanas: viceprezidents Als Gors pret Teksasas gubernatoru Džordžu Bušu jaunāko.

Gors iegūst vairāk balsu valstī. Uzvar tas, kurš ņem elektoru kolēģiju. Viss atduras pret Floridu: starpība, simtiem biļetenu. Caurumi kartītēs («čadi»), «tauriņi» veidlapās, pārrēķins, tiesas. 12. decembrī ASV Augstākā tiesa aptur pārrēķinu. Prezidents kļūst Bušs.

Tas nav apvērsums. Tā ir likumīga, bet ļoti līka uzvara. Uzticība vēlēšanām plaisā. Pēc gada tas pats Bušs būs prezidents 11. septembrī.

12. oktobrī Adenas ostā (Jemena) pašnāvnieki laivā uzspridzina eskadras kuģi USS Cole. 17 jūrnieki. Al-Kaida jau sit pa amerikāņiem. Lielākā daļa valsts vēl nesaprot mērogu.

Tuvie Austrumi

Vasarā Kempdeividā Klintons satuvina Izraēlas premjeru Baraku un Jāsiru Arafatu. Līguma nav.

Septembrī sākas otrā intifāda. Iemesls kļūst Ariela Šarona vizīte Templa kalnā. Tālāk: akmeņi, šaušana, terorakti, aviatriecieni, daudzgadīgas asinis. Deviņdesmito gadu miera process uz tā faktiski beidzas.

Eiropa un Dienvidslāvija

Slobodans Miloševičs zaudē vēlēšanas, negrib aiziet. 5. oktobrī Belgradā pūlis ņem parlamentu un televīziju. Vēsturē tas ieies kā «buldozeru revolūcija»: pie ēkas īsti piebrauc celtniecības tehnika. Miloševičs padodas. Dienvidslāvija pēc deviņdesmito kariem pagriežas pie citas varas. Vēlāk Miloševiču izdos tribunālam Hāgā.

Āzija

Jūnijā pirmo reizi tiekas Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas līderi: Kims Čen Irs un Kims De Džuns. Cerība uz atslābumu. Ilgi nebūs.

Taivānā par prezidentu ievēl Čeņ Šujbjaņu, ne no vecās Gomiņdana partijas. Pekina saspringst.

Ķīna vēl nav PTO (iestāsies 2001. gadā), bet jau ir pasaules darbnīca aizsākumā.

Tehnika, nauda, sports

Pavasari Nasdaq indekss, kur sēž interneta uzņēmumi, uzstāda rekordu, un sāk birt. Dotkomu burbulis: firmas bez peļņas maksāja miljardus, tad akcijas nonullējās. Internets dzīvot nepārstāja. Nodega fantāzijas, ka jebkura vietne ar «.com» ir zelta dzīsla.

Japānā iznāk PlayStation 2. Vēlāk tā kļūs par sava paaudzes visvairāk pārdoto konsoli.

2. novembrī uz Starptautisko kosmosa staciju atlido pirmā pastāvīgā apkalpe. Cilvēki kopš tā laika orbītā dzīvo bez pārtraukuma.

Septembrī olimpiāde Sidnejā. Austrālijai: svētki visai pasaulei.

25. jūlijā pie Parīzes krīt Concorde. Virsskaņas pasažieru reisi pēc tam nodzīvo neilgi un nomirst.

Septembrī ANO pieņem Tūkstošgades deklarāciju. No tās vēlāk izveidos Tūkstošgades attīstības mērķus: nabadzība, skolas, AIDS. Daļa strādās, daļa paliks uz papīra.

Kāda ir šī sajūta

2000. gadu gribēja kā tīru lapu. Iznāca melnraksts.

Datori nesabruka. Sabruka mīts, ka interneta akcijas tikai aug. Amerika pirmo reizi ilgā laikā nevar ātri pateikt, kurš tai ir prezidents. Krievija maina valsts galvu bez tanka ielā, un uzreiz dabū «Kursku». Izraēlieši un palestīnieši atkal karā. Serbija noņem cilvēku, kura dēļ pusdesmitgadi dega Dienvidslāvija.

Pasaule vēl vienpolāra: ASV, vienīgā superspēks. Ķīna paceļas klusi. Telefoni galvenokārt zvana, ne filmē video. Ziņas gaida vakarā no televizora.

Kas būs tālāk:

• 2001: Vikipēdija; 11. septembris; karš Afganistānā;
• 2003: Irāka;
• 2004: ES paplašināšanās; Beslana;
• 2008: pasaules finanšu krīze.

2000. gadā ir uguņošana un karājošs caurumiņš biļetenā. Tūkstošgadi sāka svinēt. Īstais XXI gadsimts daudziem sāksies 2001. gada 11. septembrī.