Atsāļošana ar reverso osmozi
Pilsēta var stāvēt pie jūras un tomēr palikt bez ūdens. Reversās osmozes stacijas spiež jūras ūdeni caur membrānām un jau apgādā pilsētas Izraēlā, Spānijā, Austrālijā, Līča valstīs un Kalifornijā.
Kas tas ir
Membrānu atsāļošana, parasti reversā osmoze, spiež sāļūdeni caur puscaurlaidīgu membrānu. Sāls un daudzas citas izšķīdušās cietās vielas paliek; ārā nāk svaigāks ūdens. Pilsēta var stāvēt pie jūras un tomēr palikt bez ūdens. Sausums, iztukšotas upes un pieaugošs pieprasījums vispirms sit pa dzeramo ūdeni. Reversās osmozes stacijas spiež jūras ūdeni caur membrānām un jau apgādā pilsētas Izraēlā, Spānijā, Austrālijā, Līča valstīs un Kalifornijā.
USGS Ūdens zinātnes skola apraksta atsāļošanu kā procesu, kas no sāļūdens dara saldūdeni. Okeāna ūdenī ir ap 35 000 daļu uz miljonu izšķīduša sāls. Reversā osmoze ir viena rūpnieciska metode; destilācija ir vecākā. USGS atzīmē, ka pašreizējie lielā mēroga procesi ir dārgi un energoietilpīgi. Pāris ar vēju vai sauli samazina fosilo elektrības rēķinu. Stacijas tik un tā tērē enerģiju.
Kā tas darbojas
Ņemamo ūdeni sijā un iepriekš attīra, lai dūņas un organismi neaizsērētu membrānas. Tad augstspiediena sūkņi spiež barību pret spirālveida membrānu elementiem. Svaigo permeātu pēc tam apstrādā pret koroziju un dezinficē. Atlikušā straume ir sālījums: sāļāks par jūru:, un to jāatšķaida un jāizlaiž ar atļauju, citādi tas kaitē vietējai jūras dzīvei.
Enerģija ir ekspluatācijas izmaksas, kas nepazūd. Spiediena atgūšana no sālījuma (enerģijas reģenerācijas ierīces) mūsdienu jūras ūdens līnijām ir standarts. Iesāļiem gruntsūdeņiem vajag mazāku spiedienu nekā okeānam. Stacija ir rūpnīca: membrānas noveco, ņemšanas vietas aizsērē, un produkts ir tik drošs, cik ir elektrība un rezerves daļas.
Kur tas jau darbojas
Water Corporation Rietumaustrālijā vada jūras ūdens reversās osmozes stacijas kā no klimata neatkarīgu Pērtas apgādes daļu. Perth Seawater Desalination Plant stāv Kwinana. Southern Seawater Desalination Plant stāv Binningup. Abas ir nosauktas, strādājošas būves aģentūras atsāļošanas lapās: ne priekšlikumi.
USGS atzīmē, ka vairāk nekā 300 miljoni cilvēku pasaulē saņem ūdeni no atsāļošanas stacijām (International Desalination Association skaitlis tajā lapā). Ziemeļamerikas lielākā, Claude «Bud» Lewis Carlsbad stacija pie San Diego, tur norādīta kā 50 miljoni galonu dienā. Pasaules lielākā, kas nosaukta tajā pašā lapā, ir Jebel Ali Dubaijā. Izraēla, Spānija un Līča valstis vada lielas jūras flotes. Tās ir pašvaldību rūpnīcas, ne mājsaimniecības destilatori.
Ierobežojumi: ko tas nelabo
Sālījumu jāatšķaida. Izplūde, kas liek sāļāku strūklu uz seklas piekrastes, ir vietēja jūras problēma. Ņemšanas vietas var nogalināt kāpurus. Enerģijas patēriņš ir īsts pat tad, ja stacija ir sapārota ar vēju vai sauli: elektroni tik un tā jāatnāk, kad sūkņi strādā.
Atsāļošana nav atļauja tērēt saldūdeni iekšzemē. Tā nepiepilda iztukšotu ūdensnesēju simts kilometrus no krasta. Tā nepadara apūdeņošanu lētu. USGS saka skaidri, ka izmaksas un enerģija ir iemesls, kāpēc pasaule neatsāļo visu. Uzskatiet piekrastes RO staciju par pret sausumu drošu pašvaldības avotu ar sālījuma un elektrības rēķinu: ne par planētas saldūdens mašīnu.
Avoti
Saites ir pārbaudei. Raksts paliek Fix Planet.