Pilienveida apūdeņošana
Sausajos reģionos lielākā daļa apūdeņošanas ūdens nesasniedz sakni: tā iztvaiko vai notek. Pilienu līnijas nogādā ūdeni sakņu zonā: mazāk zudumu, lielāka raža.
Kas tas ir
Pilienveida apūdeņošana: saukta arī par trickle irrigation jeb mikroapūdeņošanu: laista kultūras caur caurulēm un emiteriem, kas samitrina sakņu zonu, nevis visu lauku. Sausajos reģionos lielākā daļa apūdeņošanas ūdens nesasniedz sakni: tā iztvaiko vai notek. Pilienu līnijas nogādā ūdeni sakņu zonā: mazāk zudumu, lielāka raža.
USGS Ūdens zinātnes skola uzskata pilienu par visizplatītāko mikroapūdeņošanas veidu. Ūdens iet pa caurulēm ar caurumiem: ieraktām vai gulošām nedaudz virs zemes pie rindas. Tas lēni pil uz saknēm un stublājiem. Atšķirībā no smidzināšanas gaisā aiziet maz, un ūdeni var novirzīt tikai tiem augiem, kuriem tas vajadzīgs.
FAO nodaļa par apūdeņošanas metodēm apraksta pilienu kā zemspiediena, biežu ūdens padevi caur laterāļu un emiteru tīklu. Tas ir parasts saimniecības komplekts, ne laboratorijas ideja. Tā pati aparatūras saime stāv dārzos, vīna dārzos, dārzeņos un daļā lauka kultūru. Mēslojumu var ievadīt kopā ar ūdeni: fertigācija: jo emiteri jau sēž pie auga.
Kā tas darbojas
Tipiskā sistēmā ir sūknis vai gravitācijas spiediens, filtrācija, maģistrāle un laterāles, kā arī emiteri litros stundā. Filtri ir svarīgi: smiltis un aļģes aizsprosto šauros caurumus. Spiedienam jāturas šaurā joslā, lai pirmais un pēdējais emiters dod līdzīgu daudzumu. Nogāzē projektētājs liek spiedienu kompensējošus emiterus vai sadala līniju zonās.
USGS nosauc parastās priekšrocības, ja sistēmu vada pareizi: ūdens un šķīstošais mēslojums iet pie atsevišķiem augiem, samitrinās tikai daļa augsnes virsmas, un darbs var samazināties. Mikroapūdeņošana laista nogāzes un nelīdzenu zemi, ko nevar applūdināt. Tā ir zemspiediena, maza tilpuma metode, bieži dārgajiem augļiem un dārzeņiem. Tā nav burvju caurule: aizsprostots emiteris ir sauss augs, un caura maģistrāle ir izniekota aka.
Kur tas jau darbojas
Izraēla padarīja pilienu par nacionālo apūdeņošanas metodi. No 1960. gadiem saimniecības tur aizstāja lielu daļu applūdināšanas un smidzinātāju ar laterālēm un emiteriem dārzos, dārzeņos un lauka kultūrās. Tā pati aparatūra pēc tam izplatījās Vidusjūras reģionā, Kalifornijā, Indijā, Ķīnā un citos sausajos lauksaimniecības apvidos. FAO nodaļa ir rakstīta šai pasaules lietošanai, ne vienai valstij.
ASV USGS 2015. gada ūdens lietojuma novērtējums liek apūdeņošanas aizsūknēšanu ap 118 000 miljoniem galonu dienā. Tajā gadā apūdeņoja ap 63 500 tūkstošiem akru; no tiem ap 5 490 tūkstoši akru: ar pilienu vai mikroapūdeņošanu. Tā ir īsta daļa, ne vairākums. Applūdināšana un smidzinātāji joprojām laista lielāko daļu ASV apūdeņotās zemes. Piliens ir parasts tur, kur ūdens ir dārgs un kultūra atpērk caurulīti.
Ierobežojumi: ko tas nelabo
Piliens nerada jaunu upi. Tas nogriež ūdeni, kas nekad nenonāca līdz augam. Ja «ietaupīto» ūdeni laiž apūdeņotās platības paplašināšanai: atsitiena efekts: baseins var palikt tikpat sauss. Efektīvāka saimniecība pati par sevi nav mitrāks ūdensnesējs.
Emitieri aizsērē. Lēta lente plīst. Plastmasas laterāles kļūst par atkritumiem. Metodei vajag filtrāciju, skalošanu un kādu, kas staigā pa līniju. Tā neatsāļo sāļo apūdeņošanas ūdeni un neaizstāj tiesības uz aku. Uzskatiet pilienu par veidu, kā zināmu tilpumu nogādāt pie saknes: ne par atļauju stādīt vairāk tuksneša.
Avoti
Saites ir pārbaudei. Raksts paliek Fix Planet.